Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 
Tiesību akts ir zaudējis spēku.

MINISTRIJU DOKUMENTI

Labklājības ministrija

Rīkojums Nr.350 Rīgā 1999.gada 5.novembrī

Par ārstu specialitāšu nolikumu apstiprināšanu

Izdots saskaņā ar

Ārstniecības likuma 27.pantu

1. Apstiprināt:

1.1. Ģimenes (vispārējās prakses) ārsta specialitātes nolikumu;

1.2. Katastrofu medicīnas ārsta specialitātes nolikumu;

1.3. Veselības aprūpes ārsta specialitātes nolikumu;

1.4. Ārsta eksperta specialitātes nolikumu.

2. Atzīt par spēku zaudējušu ar Labklājības ministrijas 1998.gada 8.jūnija rīkojumu Nr.130 "Par ķirurģiskā profila ārstu specialitāšu nolikumu apstiprināšanu" apstiprināto "Ģimenes (vispārējās prakses) ārsta specialitātes nolikumu".

Labklājības ministrs R.Jurdžs

Ģimenes (vispārējās prakses) ārsta specialitātes nolikums

I. Vispārīgie jautājumi

1. Ģimenes (vispārējās prakses) ārsta (turpmāk - ģimenes ārsts) specialitāte ir ārstniecības personu pamatspecialitāte, kurā ārsts veic primāro veselības aprūpi - novērtē pacienta veselības stāvokli, veic slimību diagnostiku un savas kompetences ietvaros nosaka nepieciešamos profilaktiskos un ārstnieciskos pasākumus, kā arī nepieciešamības gadījumā nosaka speciālos izmeklējumus un citu veselības aprūpes speciālistu līdzdalību primārajā veselības aprūpē.

2. Ģimenes ārsts ir ārsts ar augstāko medicīnisko izglītību, kurš atbilstoši šim nolikumam ir apguvis pēcdiploma apmācības programmu ģimenes ārsta specialitātē, nokārtojis sertifikācijas eksāmenu un ieguvis ģimenes ārsta sertifikātu.

3. Ģimenes ārsta darbības mērķis ir palīdzēt pacientam izdarīt izvēli starp piedāvātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, nodrošinot pacienta spējas labākai fiziskai, mentālai un sociālai darbībai, kā arī saglabāt pacienta veselību. Ģimenes ārsta darbība ir savstarpēji saistīta ar citu veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju darbību, kuras mērķis ir sniegt ārstniecisko palīdzību vai arī radīt apstākļus specializētās ārstnieciskās palīdzības sniegšanai.

4. Ģimenes ārsta darbība ir primārās veselības aprūpes pamats, kas balstās uz šādiem galvenajiem principiem:

4.1. brīva pakalpojumu pieejamība;

4.2. ilglaicīga un nepārtraukta pacientu aprūpe;

4.3. vispusīga un koordinēta pacientu aprūpe;

4.4. ārsta un pacienta sadarbība pacienta veselības veicināšanā, slimību profilaksē un ārstnieciskajā procesā.

5. Ģimenes ārsta darbība:

5.1. ir ārstnieciskā palīdzība pašam pacientam un viņa ģimenei;

5.2. ir saistīta ar citu ārstniecības personu darbību primārajā veselības aprūpē;

5.3. ir saistīta ar specializēto veselības aprūpi;

5.4. ir saistīta ar sociālās palīdzības pakalpojumu sniedzēju darbību.

6. Primārajā veselības aprūpē ģimenes ārsta darbība raksturojas ar tās vispārējo pieeju, kuru raksturo:

6.1. tūlītēja, pastāvīga un brīva pakalpojumu pieejamība;

6.2. ārstnieciskās palīdzības sniegšana pacientam ierastā vidē;

6.3. ārstnieciskās palīdzības sniegšana tajā laikā un vietā, kur tā pacientam nepieciešama (mobilā metode).

7. Ģimenes ārsta darbība ir centrālais posms primārajā veselības aprūpē un tai ir koordinējoša loma primārajā un citos veselības aprūpes līmeņos, tajā skaitā iesaistot augsti specializētu veselības aprūpi.

8. Ģimenes ārsta specialitātei nepieciešamās zināšanas un tām atbilstošā darbība klīniskajā medicīnā tiek iedalītas četros līmeņos, nosakot šādu kompetences sadalījumu starp ģimenes ārstu un citu specialitāšu ārstiem:

8.1. pirmais līmenis - ģimenes ārsts diagnosticē, izvērtē pacienta stāvokli, ārstē saslimšanu patstāvīgi un darbojas neatkarīgi;

8.2. otrais līmenis - ģimenes ārsts diagnosticē, izvērtē pacienta stāvokli un ārstē saslimšanu patstāvīgi, nepieciešamības gadījumā izmantojot citu specialitāšu ārstu konsultācijas;

8.3. trešais līmenis - ģimenes ārsts izvērtē pacienta stāvokli un veido darba hipotēzi, bet slimības diagnozes apstiprināšanai un tālākai ārstēšanai nosūta pacientu citu veselības aprūpes speciālistu aprūpē, kopā ar šiem speciālistiem piedalās pacienta ar hroniskām saslimšanām terapijas rezultātu un veselības stāvokļa novērtēšanā un pēc pacienta klīniskās izveseļošanās vai hroniskās saslimšanas paasinājuma fāzes beigām turpina pacienta veselības stāvokļa pastāvīgu novērošanu un organizē viņa rehabilitāciju;

8.4. ceturtais līmenis - ģimenes ārsts diagnosticē un nosūta pacientu tālākai ārstēšanai stacionārā, lai nodrošinātu dzīvības uzturēšanu pēc sekmīgas kardio-pulmonālās reanimācijas, kā arī, lai uzsāktu ķirurģisku vai traumu ārstēšanu un pēc pacienta klīniskās izveseļošanās organizē viņa rehabilitāciju un citu specialitāšu ārstu rekomendāciju izpildi.

9. Ģimenes ārsta darbība ir saistīta ar citu valsts un pašvaldību institūciju darbību, kas sadarbojas ar ģimenes ārstu kā primārās veselības aprūpes speciālistu, izmantojot viņa profesionālās zināšanas.

II. Sertificēta ģimenes ārsta darbība

10. Sertificēta ģimenes ārsta profesionālās darbības galvenie pienākumi ir:

10.1. nodrošināt pastāvīgu, ilgstošu, nepārtrauktu un vispusīgu pacienta un viņa ģimenes (personu, kuras ir piereģistrētas pie konkrētā ģimenes ārsta) aprūpi un šīs aprūpes brīvu pieejamību;

10.2. nodrošināt primāro veselības aprūpi un koordinēt pacienta veselības aprūpi citos veselības aprūpes līmeņos:

10.2.1. iepazīties ar pacientu un būt spējīgam uztvert pacienta lūgumu pēc palīdzības neatkarīgi no pacienta dzimuma, vecuma, tautības, reliģijas, veselības un sociālā stāvokļa un citiem faktoriem;

10.2.2. noskaidrot pacienta veselības problēmas (izmeklēt pacientu, veidot darba hipotēzes, veikt vispārējo, sistēmu un papildus fizikālo izmeklēšanu);

10.2.3. veikt pacienta veselības stāvokļa izvērtējumu un slēdzienu noformēt ar attiecīgu dokumentu;

10.2.4. izveidot pacienta ārstēšanas plānu un nodrošināt tā savlaicīgu izpildi (izskaidrojot, informējot un dodot padomu pacientam attiecībā uz slimības norises gaitu un paškontroles iespējām, pielietojot medikamentozo ārstēšanu, kā arī veicot ambulatorās ķirurģiskās operācijas);

10.2.5. konsultēties ar citiem veselības aprūpes speciālistiem un palīdzēt tiem nodrošināt pacienta veselības aprūpi;

10.3. sniegt ārstniecisko palīdzību atbilstoši ģimenes ārsta specialitātes kompetences līmenim šādām pacientu kategorijām:

10.3.1. jaundzimušajiem, zīdaiņiem, bērniem un pusaudžiem;

10.3.2. jauniešiem un pieaugušajiem, tajā skaitā arī grūtniecēm un veciem pacientiem;

10.3.3. mirstošiem un bezcerīgi slimiem pacientiem;

10.3.4. pacientiem ar hroniskām saslimšanām;

10.3.5. pacientiem, kuriem nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība;

10.4. koordinēt pacienta veselības aprūpi (ārstēšanu):

10.4.1. sadarboties ar citām ārstniecības personām, lai nodrošinātu pacienta veselības aprūpes nepārtrauktību;

10.4.2. nosūtīt pacientu pie cita veselības aprūpes speciālista uz konsultāciju vai uz stacionāru profesionāli pamatotas nepieciešamības gadījumā;

10.4.3. nosūtīt pacientu ārstēties pie cita ģimenes ārsta, citu specialitāšu ārstiem vai specializētajos centros un stacionāros retu, sarežģītu, grūti ārstējamu slimību un traumatisku bojājumu gadījumā;

10.4.4. sadarboties ar sociālās aprūpes darbiniekiem, kuri nodrošina ģimenes ārsta pacienta sociālo aprūpi;

10.4.5. iesaistīt sociālās palīdzības un tiesību sargājošās institūcijas ar sava pacienta veselību saistīto problēmu risināšanā;

10.5. nodrošināt savas darbības atbilstību valstī noteiktajiem veselības aprūpes principiem:

10.5.1. uzturēt un paaugstināt savas profesionālās zināšanas;

10.5.2. iekārtot, organizēt un administrēt savu praksi;

10.5.3. atbalstīt pacienta un sabiedrības izglītošanu veselības aprūpes jautājumos un veselības veicināšanā;

10.5.4. sekot pacienta un sabiedrības sociālajai attīstībai, kas var ietekmēt pacienta un sabiedrības veselību;

10.5.5. nodrošināt medicīniskās un uzskaites dokumentācijas lietvedības atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām;

10.5.6. sniegt pārskatus par savu profesionālo darbību normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos.

11. Sertificētam ģimenes ārstam ir šādas tiesības:

11.1. neatkarīgi uzstādīt diagnozi un noteikt ārstnieciskos pakalpojumus, ievērojot pacienta intereses;

11.2. konsultēties ar citiem veselības aprūpes speciālistiem un izmantot dažādas diagnostikas metodes ar nolūku precizēt diagnozi;

11.3. saņemt savam darbam nepieciešamo informāciju par sava pacienta veselību no citiem veselības aprūpes speciālistiem un ārstniecības iestādēm;

11.4. piedalīties sava pacienta konsultācijās pie citiem veselības aprūpes speciālistiem un viņa ārstēšanas procesā stacionārā;

11.5. atteikties no pacienta ārstēšanas, kurš neievēro noteikto režīmu, nepilda ārstniecības personas norādījumus vai apzināti kaitē savai veselībai un šādā veidā tieši negatīvi ietekmē konkrētās slimības ārstēšanu, par atteikuma iespēju iepriekš brīdinot pacientu;

11.6. saņemt no slimokasēm apmaksu par sniegtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem (ja ir noslēgts attiecīgs līgums ar slimokasi);

11.7. saņemt valsts un pašvaldību institūciju dotācijas, kā arī cita veida palīdzību, tajā skaitā starptautisko palīdzību.

III. Sertificēta ģimenes ārsta atbildība

12. Nodrošinot primāro veselības aprūpi un sadarbojoties ar citiem veselības aprūpes speciālistiem, sertificēts ģimenes ārsts ir atbildīgs:

12.1. par šā nolikuma 10.punktā minēto pienākumu izpildi;

12.2. par paša veiktajām diagnostiskajām un ārstnieciskajām metodēm un manipulācijām;

12.3. par konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi un viņa privāto dzīvi;

12.4. par medicīnas ētikas normu ievērošanu attiecībās ar pacientu, kolēģiem un pacienta piederīgajiem;

12.5. par veselības veicināšanas atbalstīšanu un slimību profilaksi, ja pacients vai viņa aizbildņi vai aizgādņi no tā neatsakās;

12.6. par tā nesertificēta ārsta darbību, kurš strādā ģimenes ārsta vadībā, izņemot šā nolikuma 15.punktā minētajos gadījumos.

13. Koordinējot pacienta veselības aprūpi un ārstnieciskās palīdzības sniegšanu, sertificēts ģimenes ārsts ir atbildīgs par savlaicīgu pacienta nosūtīšanu pie attiecīgā speciālista uz sekundāro vai terciāro veselības aprūpes līmeni, kā arī nepieciešamības gadījumā pie cita primārās veselības aprūpes speciālista.

IV Nesertificēta ārsta darbība un atbildība

ģimenes ārsta specialitātē

14. Nesertificēts ārsts veic ģimenes ārsta funkcijas sertificēta ģimenes ārsta vadībā.

15. Nesertificēts ārsts ir atbildīgs par:

15.1. sertificēta ģimenes ārsta norādījumu izpildi;

15.2. paša veiktajām diagnostiskajām un ārstnieciskajām manipulācijām;

15.3. savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

15.4. konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi un viņa privāto dzīvi.

V. Ģimenes ārsta specialitātes kompetence

16. Ģimenes ārsta kompetencē ir:

16.1. iedzīvotāju veselības veicināšana, slimību profilakse, agrīna slimību diagnosticēšana, ārstēšana un rehabilitācija;

16.2. speciālo izmeklējumu nepieciešamības un citu specialitāšu ārstu līdz-dalības noteikšana pacienta veselības aprūpē, kā arī citu veselības aprūpes speciālistu ieteikumu koordinēšana, izmantojot izmaksu efektīvākos veidus profilakses un ārstēšanas resursu izmantošanā;

16.3. manipulāciju veikšana, specialitātes kompetences ietvaros izmantojot attiecīgās diagnostikās un ārstnieciskās metodes;

16.4. veselības, slimības stāvokļa, slimības-veselības robežstāvokļu un veselības atbilstības izvērtēšana pacientam, sagatavojot par to medicīnisku slēdzienu, ko noformē ar attiecīgu dokumentu (nepieciešamības gadījumā ārsts pieaicina attiecīgus konsultantus);

16.5. akūtu un hronisku iekšējo orgānu, ādas, nervu, kaulu un mīksto audu, infekciju, acu, ausu, kakla un deguna, reproduktīvās sistēmas un seksuāli transmisīvo, psihisko slimību, narkomānijas un alkoholisma, kā arī citu slimību un to komplikāciju diagnostika un ārstēšana atbilstoši savas kompetences līmenim;

16.6. pirmās palīdzības sniegšana un neatliekamās medicīniskās palīdzības nodrošināšana pacientam visu veidu slimību un traumu gadījumos;

16.7. konsultācijas ar stacionāra ārstiem, pacientam ārstējoties stacionārā, un atveseļošanas turpināšana pēcstacionāra etapā, pārstāvot pacienta intereses;

16.8. profilaktisko un diagnostisko pasākumu veikšana pacientu reproduk-tīvās veselības nodrošināšanai, veicot atbilstošas analīzes (iztriepes, bakterioloģiskos uzsējumus, onkocitoloģiskie izmeklējumi u.c.);

16.9. konsultēšana ģimenes plānošanā, izvērtējot nākamo vecāku veselību un reprodukcijai kaitīgos faktorus, un kontracepcijas jautājumos;

16.10. grūtniecības diagnosticēšana un fizioloģiski noritošas grūtniecības pilna novērošana un vadīšana, kā arī patoloģiskas grūtniecības un grūtnieču ar paaugstinātu grūtniecības risku novērošana un vadīšana sadarbība ar konsultējošo ginekologu;

16.11. nedēļnieces un jaundzimušā aprūpe, konsultējoties ar attiecīgā profila speciālistiem sarežģītu pēcdzemdību pataloģiju gadījumā;

16.12. jaundzimušo, zīdaiņu un bērnu attīstības un veselības novērošana un konsultāciju sniegšana par to uzlabošanu, profilaktiskās vakcinācijas veikšana atbilstoši vakcinācijas kalendāram;

16.13. saslimušu zīdaiņu, bērnu un pusaudžu ārstēšana, nepieciešamības gadījumā pieaicinot attiecīgās specialitātes ārstu;

16.14. integrālas un nepārtrauktas aprūpes veikšana;

16.15. sociālās aprūpes dienesta informēšana sociālās aprūpes nepiecieša-mības gadījumā un iesaistīšanās pacienta psihosociālo apstākļu risināšanā, sniedzot konsultācijas veselības aprūpes jautājumos.

VI. Pēcdiploma izglītība un kvalifikācijas celšana

ģimenes ārsta specialitātē

17. Pēcdiploma apmācības kopējais ilgums ģimenes ārsta specialitātē ir trīs gadi un tie iedalās šādi:

17.1. pirmajā apmācības gadā:

17.1.1. internā medicīna (klīniskā medicīna) - 70% jeb 1298 stundas;

17.1.2. personas, ģimenes un sabiedrības veselība - 20% jeb 365 stundas;

17.1.3. ģimenes medicīna - 10% jeb 185 stundas;

17.2. otrajā apmācības gadā:

17.2.1. mātes un bērna veselība - 60% jeb 1100 stundas;

17.2.2. ķirurģija, ambulatorā ķirurģija un neatliekamā medicīniskā palīdzība:

17.2.2.1. neatliekamā medicīniskā palīdzība - 5% jeb 95 stundas;

17.2.2.2. ambulatorā ķirurģija - 15% jeb 280 stundas;

17.2.3. personas, ģimenes un sabiedrības veselība - 10% jeb 180 stundas;

17.2.4. ģimenes medicīna - 10% jeb 183 stundas;

17.3. trešajā apmācības gadā:

17.3.1. ģimenes medicīna - 90% jeb 1670 stundas;

17.3.2. personas, ģimenes un sabiedrības veselība - 10% jeb 178 stundas.

18. Pēcdiploma apmācības laikā tiek izmantotas šādas mācību metodes:

18.1. lekcijas (ne vairāk kā 40% no teorētiskās apmācības) un semināri - 20%;

18.2. individuālais darbs, izmantojot dažādus mācību līdzekļus - 15 %;

18.3. praktiskais darbs apmācīttiesīgā ārsta vadībā - 65%.

19. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

19.1. ģimenes medicīna - teorētiskais kurss un praktiskais darbs ģimenes ārsta praksē;

19.2. internā medicīna (klīniskā medicīna), papildus iekļaujot neiroloģiju, oftalmoloģiju, otolaringoloģiju un dermatoloģiju;

19.3. mātes un bērna veselība:

19.3.1. grūtniecība, dzemdības un pēcdzemdību periods;

19.3.2. jaundzimušā, zīdaiņa un bērnu vecuma īpatnības un veselības problēmas;

19.3.3. reproduktīva veselība (tajā skaitā, seksuāli transmisīvās slimības) un ģimenes plānošana;

19.4. personas, ģimenes un sabiedrības veselība un rehabilitācija:

19.4.1. mentālā veselība un pataloģija (psihiatrija);

19.4.2. ģimenes ārsta darba psiholoģiskie aspekti;

19.4.3. sabiedrības veselība;

19.5. ķirurģija un neatliekamā medicīniskā palīdzība:

19.5.1. ambulatorā ķirurģija, ietverot uroloģijas problēmas primārajā veselības aprūpē, un traumatoloģija;

19.5.2. neatliekamā medicīniskā palīdzība;

19.5.3. katastrofu medicīna.

20. Internistam vai pediatram, kurš ir nostrādājis ne mazāk kā trīs gadus par iecirkņa ārstu, pārkvalificējoties par ģimenes ārstu, jāapgūst apmācību kurss pēc 960 stundu vienotas apmācību programmas:

20.1. internā medicīna (klīniskā medicīna) - 29% jeb 280 stundas;

20.2. personas, ģimenes un sabiedrības veselība - 16% jeb 150 stundas;

20.3. mātes un bērna veselība - 26% jeb 250 stundas;

20.4. ambulatorā ķirurģija un neatliekamā medicīniskā palīdzība - 12% jeb 120 stundas;

20.5. ģimenes medicīna:

20.5.1. teorētiskā apmācība - 7% jeb 64 stundas;

20.5.2. praktiskais darbs ģimenes ārsta praksē - 10% jeb 96 stundas.

21. Šā nolikuma 20.punktā minētajos gadījumos pēcdiploma apmācības laikā tiek izmantotas šādas mācību metodes:

21.1. lekcijas (ne vairāk kā 40% no teorētiskās apmācības) un semināri - 50%;

21.2. praktiskais darbs ambulatorajās ārstniecības iestādēs un ģimenes ārsta praksē - 50%.

22. Ģimenes ārsta specialitātei nepieciešamās zināšanas klīniskajā medicīnā atbilst šā nolikuma 8.punktā noteiktajam kompetences sadalījumam.

23. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst teorētiskas zināšanas par šādiem jautājumiem ģimenes medicīnā:

23.1. ģimenes medicīnas attīstības vēsture;

23.2. ģimenes medicīna kā atsevišķa medicīnas nozare un tās pamatprincipi;

23.3. ģimenes ārsts kā atsevišķa pamatspecialitāte, viņa loma veselības aprūpē;

23.4. ģimenes medicīnas filozofiskais un zinātniskais pamatojums;

23.5. veselības aprūpe un ģimenes medicīnas attīstības perspektīvas;

23.6. veselības aprūpes nepārtrauktības princips ģimenes ārsta darbā;

23.7. veselības, slimības un veselības aprūpes modeļi (biomedicīniskais, holistiskais, biopsihosociālais, etnomedicīniskais);

23.8. veselības meklējuma process (slimības simptomu apzināšanās un lūgums pēc palīdzības, slimības ietekme uz pacienta rīcību, konsultācija, ārsta darbība vērsta uz izārstēšanu un adaptācija slimības gadījumā);

23.9. komunikatīvā prasme, komunikāciju veidi un vides ietekme uz komunikācijām ģimenes ārsta darbā;

23.10. vadlīnijas konsultācijas organizēšanai;

23.11. problēmas definēšanas process ģimenes medicīnā (iemesli lūgumam pēc palīdzības, problēmu raksturs un simptomu izvērtējums);

23.12. klīniskā metode ģimenes medicīnā un veselības problēmu risināšanas veidi;

23.13. krīzes situācijas vadīšanas principi;

23.14. biežākās krīzes situācijas ģimenē;

23.15. slimību profilakse, veselības saglabāšana un veicināšana ģimenes ārsta darbā;

23.16. ģimenes ārsta prakses izveidošana un ar to saistītā likumdošana, normatīvie akti un prasības prakses izveidošanai;

23.17. biznesa vadība ģimenes ārsta praksē;

23.18. ģimenes ārsta prakses finansēšana;

23.19. ģimenes ārsta darba organizācija un sadarbības veidošana ar sekundārās veselības aprūpes speciālistiem un ārstniecības iestādēm, kā arī ar citām institūcijām un nevalstiskajām (sabiedriskajām) organizācijām.

24. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par sirds-asinsvadu slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanas principiem, darbaspēju vērtējumu un profilaksi šādos līmeņos:

24.1. pirmais līmenis: esenciāla arteriāla hipertensija;

24.2. otrais līmenis:

24.2.1. sirds išēmiskā slimība:

24.2.1.1. stenokardija;

24.2.1.2. hroniska sirds išēmiskā slimība;

24.2.2. arteriāla hipertensija un hipertoniskā krīze;

24.2.3. miokardīti;

24.2.4. kardiomiopātijas;

24.2.5. akūta un hroniska sirds mazspēja;

24.2.6. sirdskaites: iegūtas vārstuļu kaites;

24.2.7. pulmonāla hipertensija;

24.3. trešais līmenis:

24.3.1. sirds išēmiskā slimība:

24.3.1.1. miokarda infarkts;

24.3.1.2. citas akūtas išēmiskās slimības formas;

24.3.2. endokardīti;

24.3.3. perikardīti;

24.3.4. sirdskaites:

24.3.4.1. iedzimtas sirds vārstuļu kaites;

24.3.4.2. nozīmīgākās iedzimtās sirdskaites (atvērts Botalla vads, priekš-kambara vai kambara starpsienas defekts, aortas koarktācija, Fallo tetrāde);

24.3.5. plaušu sirds, plaušu asinsrites pataloģija (plaušu infarkts, plaušu asinsvadu trombembolija un tromboze);

24.3.6. sirdsdarbības impulsa rašanās un vadīšanas traucējumi;

24.4. ceturtais līmenis: sirds išēmiskā slimība - pēkšņa koronāra klīniskā nāve.

25. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst pielietošanas indikācijas un kontrindikācijas nozīmīgākajām papildmetodēm sirds slimību diagnostikā:

25.1. elektrokardiogrāfija (pieraksts un primārā interpretācija);

25.2. ehokardiogrāfija;

25.3. angiogrāfija;

25.4. rentgenoloģiskie un radioloģiskie izmeklējumi;

25.5. fonokardiogrāfija.

26. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādu simptomu un sindromu diferenciāldiagnostiku un diferencētu terapiju kardioloģijā:

26.1. sirdsklauves;

26.2. arteriāla hipertensija;

26.3. sāpes sirds rajonā;

26.4. elpas trūkums;

26.5. tūska;

26.6. cianoze.

27. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par elpošanas orgānu sistēmas slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanas principiem, darbaspēju vērtējumu un profilaksi šādos līmeņos:

27.1. pirmais līmenis:

27.1.1. akūtas augšējo elpošanas ceļu infekcijas;

27.1.2. akūtas apakšējo elpošanas ceļu slimības;

27.1.3. bronhiālā astma: bronhiālas astmas lēkme;

27.2. otrais līmenis:

27.2.1. pneimonija;

27.2.2. bronhiālā astma;

27.2.3. pleirīts;

27.2.4. pneimoskleroze;

27.2.5. akūta un hroniska elpošanas mazspēja;

27.3. trešais līmenis:

27.3.1. plaušu tuberkuloze;

27.3.2. plaušu vēzis;

27.3.3. pneimokoniozes;

27.4. ceturtais līmenis: bronhiālā astma - astmātiskais stāvoklis.

28. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par alerģisku slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanas principiem, darba spēju vērtējumu un profilaksi šādos līmeņos:

28.1. pirmais līmenis:

28.1.1. vazomotors un alreģisks rinīts;

28.1.2. balsenes tūska;

28.1.3. akūta nātrene;

28.2. otrais līmenis:

28.2.1. hroniska recidivējoša nātrene;

28.2.2. medikamentozās alerģijas izpausmes;

28.3. trešais līmenis: akūts alerģisks alveolīts;

28.4. ceturtais līmenis: anafilaktiskais šoks.

29. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādu simptomu un sindromu diferenciāldiagnostiku un diferencētu terapiju ftiziopneimonoloģijā un alergoloģijā:

29.1. klepus ar un bez krēpām;

29.2. elpas trūkums;

29.3. sāpes krūškurvī;

29.4. asinsspļaušana;

29.5. šķidrums pleiras telpā.

30. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst pielietošanas indikācijas un kontrindikācijas šādām nozīmīgākajām papildmetodēm elpošanas orgānu slimību diagnostikā:

30.1. ārējās elpošanas izmeklēšana;

30.2. asins gāzu analīze;

30.3. bronhoskopija;

30.4. skaitļotājtomogrāfija;

30.5. funkcionālās raudzes (bronhu caurlaidības novērtēšana);

30.6. plaušu rentgenogramma (jāprot izvērtēt rezultāti);

30.7. ādas alerģiskās raudzes un specifiskā hiposensibilizācija.

31. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādām diagnostiskām un ārstnieciskām manipulācijām ftiziopneimonoloģijā un alergoloģijā:

31.1. ārējās elpošanas funkciju pamatrādītāju novērtēšana;

31.2. pleiras punkcija;

31.3. aerosolu inhalācijas tehnika;

31.4. pikflovmetrija.

32. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par muskuļu, kaulu un saistaudu slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanas principiem, darbaspēju vērtējumu un profilaksi šādos līmeņos:

32.1. otrais līmenis:

32.1.1. reimatisms;

32.1.2. reimatoīdais artrīts;

32.1.3. reaktīvie artrīti un HLA B27 asociētās slimības, Reitera sindroms;

32.1.4. psoriātiskais artrīts;

32.1.5. deformējošā osteoartroze (arī deformējošā spondiloze);

32.1.6. miozīts;

32.2. trešais līmenis:

32.2.1. ankilozējošais spondilartrīts;

32.2.2. podagra un pseidopodagra;

32.2.3. dermatomiozīts;

32.2.4. reimatiskā polimialģija, fibrozīts;

32.2.5. sistēmas vaskulīts;

32.2.6. sistēmas sarkanā vilkēde;

32.2.7. sistēmas sklerodermija.

33. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par imunoloģisko, mikrobioloģisko, bioķīmisko un instrumentālo izmeklējumu indikācijām un vērtējumu slimniekiem ar muskuļu, kaulu un saistaudu slimībām, kā arī jāapgūst izmantojamie fizikālās terapijas un ārstnieciskās fizkultūras veidi (indikācijas un kontrindikācijas).

34. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādu simptomu un sindromu diferenciāldiagnostiku un diferencētu terapiju:

34.1. artralģija, artrīts;

34.2. mialģija;

34.3. tendosinovīts.

35. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par nieru un urīnizvadceļu slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanas principiem, darbaspēju vērtējumu un profilaksi šādos līmeņos:

35.1. pirmais līmenis: urīnceļu infekcija;

35.2. otrais līmenis:

35.2.1. hronisks bakteriāls intersticiāls nefrīts;

35.2.2. diabētiskā nefropātija;

35.2.3. priekšdziedzera iekaisums un hipertrofija;

35.2.4. hroniska nieru mazspēja;

35.3. trešais līmenis:

35.3.1. akūts un hronisks glomerulonefrīts;

35.3.2. akūts intersticiāls nefrīts;

35.3.3. obstruktīva uropātija;

35.3.4. nieru slimības un grūtniecība;

35.3.5. nieru bojājumi sistēmslimību slimniekiem;

35.3.6. akūta nieru mazspēja.

36. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādu simptomu un sindromu diferenciāldiagnostiku un diferencētu terapiju nefroloģijā:

36.1. eritrocitūrija;

36.2. leikocitūrija;

36.3. proteīnūrija;

36.4. anūrija;

36.5. urēmija;

36.6. nieru kolika;

36.7. tūskas, nefrotiskais sindroms;

36.8. renālā arteriālā hipertensija;

36.9. urīna izdales ritmikas un daudzuma izmaiņas.

37. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par indikācijām speciālām metodēm nieru un urīnizvadceļu slimību diagnostikā:

37.1. abdominālā ultrasonogrāfija;

37.2. nieru scintigrāfija;

37.3. nieru asinsvadu doplerogrāfija;

37.4. urogrāfija;

37.5. kompjūtertomogrāfija un magnētiskā rezonanse.

38. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst detalizētas zināšanas un izpildes tehnika šādām diagnostiskām un ārstnieciskām manipulācijām urīna izvadceļu slimību gadījumos:

38.1. urīna izmeklēšanas ekspresmetodes;

38.2. urīnpūšļa kateterizācija;

38.3. priekšdziedzera palpācija un masāža.

39. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādu kuņģa-zarnu trakta, žultspūšļa, aizkuņģa dziedzera un aknu slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanu, darbaspēju vērtējumu, un profilaksi šādos līmeņos:

39.1. pirmais līmenis:

39.1.1. funkcionālās gremošanas trakta slimības (funkcionāla dispepsija, kairinātas zarnas sindroms, žults ceļu diskinēze u.c.);

39.1.2. akūts un hronisks gastroenterīts;

39.1.3. duodēna čūlas slimība;

39.2. otrais līmenis:

39.2.1. gastrointestināla atviļņa slimība;

39.2.2. akūts un hronisks gastrīts, duodenīts;

39.2.3. kuņģa čūlas slimība;

39.2.4. hronisks pankreatīts;

39.2.5. hronisks hepatīts;

39.2.6. stāvokļi pēc vēdera dobuma orgānu operācijām;

39.2.7. nekalkulozs holecistīts;

39.3. trešais līmenis:

39.3.1. obstruktīvas barības vada slimības;

39.3.2. kuņģa vēzis;

39.3.3. akūts pankreatīts;

39.3.4. akūts hepatīts;

39.3.5. aknu ciroze;

39.3.6. citas aknu slimības (taukainā hepatoze, amiloidoze, hemohroma-tozes, hronisks persistējošs hepatīts, hronisks aktīvs hepatīts, hronisks autoimūns hepatīts, reaktīvs hepatīts);

39.3.7. holecistīts un holangīts (kalkulozs);

39.3.8. nespecifisks čūlains kolīts;

39.3.9. zarnu audzēji.

40. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādu simptomu, sindromu un neatliekamo stāvokļu diferenciāldiagnostiku un diferencētu terapiju kuņģa-zarnu trakta, aknu, žults pūšļa un aizkuņģa dziedzera slimību gadījumā:

40.1. malabsorbcija;

40.2. disbakterioze;

40.3. obstipācija;

40.4. caureja;

40.5. sāpes vēderā;

40.6. dzelte;

40.7. portāla hipertensija;

40.8. hepatomegālija;

40.9. anoreksija, novājēšana;

40.10. hroniska un akūta gastrointestināla asiņošana;

40.11. žults kolika;

40.12. akūts vēders;

40.13. citolītiskais sindroms;

40.14.holestātiskais sindroms;

40.15. hemorāģiskais sindroms;

40.16. pārmantotās pigmenthepatozes (Žilbēra sindroms u.c.);

40.17. neatliekamā palīdzība asiņošanas gadījumā no barības vada vēnām;

40.18. aknu šūnu mazspēja (encefalopātija, aknu koma, hemorāģiskais sindroms).

41. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par indikācijām, pacientu sagatavošanu un rezultātu interpretāciju šādām manipulācijām kuņģa-zarnu trakta, aknu, žultspūšļa un aizkuņģa dziedzera slimību diagnostikā:

41.1. endoskopija;

41.2. rentgenoloģiskie izmeklējumi;

41.3. ultraskaņas izmeklējumi;

41.4. pH metrija;

41.5. bakterioloģiskie un citi izmeklējumi (koprogramma).

42. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas un izpildes tehnika šādām diagnostiskām un ārstnieciskām manipulācijām gastroenteroloģijā:

42.1. kuņģa skalošana;

42.2. izmeklēšana per rectum;

42.3. sagatavošana endoskopiskiem un rentgenoloģiskiem izmeklējumiem.

43. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par asinsrades sistēmas slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanu, darba spēju vērtējumu un profilaksi, kā arī par diagnostisko metožu indikācijām, kontrindikācijām un novērtējumu hematoloģijā šādos līmeņos:

43.1. pirmais līmenis: dzelzs deficīta anēmija;

43.2. otrais līmenis:

43.2.1. akūta un hroniska posthemorāģiska anēmija;

43.2.2. vitamīna B deficīta anēmija;

43.2.3. hemorāģiskas angiopātijas (Šenleina-Henoha purpura, Rendju-Oslera slimība);

43.3. trešais līmenis:

43.3.1. hemolītiskas anēmijas;

43.3.2. hemolītiskas anēmijas;

43.3.3. aplastiskas anēmijas;

43.3.4. akūta leikoze;

43.3.5. hroniska mieloleikoze, mielodisplāzijas sindroms;

43.3.6. hroniska limfoleikoze;

43.3.7. mielomas slimība;

43.3.8. limfomas un limfogranulomatoze;

43.3.9. koagulopātijas, hemofīlijas;

43.3.10. trombocitopātijas, Verlhofa slimība;

43.4. ceturtais līmenis: diseminētas intravazālas koagulopātijas (DIC) sindroms.

44. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādu simptomu un sindromu diferenciāldiagnostiku un diferencētu terapiju hematoloģijā:

44.1. anēmija;

44.2. policitēmija;

44.3. izmaiņas leikocītu skaitā un leikoformulā (tajā skaitā agranulocitoze);

44.4. trombocitopēnija;

44.5. asinsreces traucējumi;

44.6. limfadenopātija;

44.7. splenomegālija;

44.8. akūta asiņošana.

45. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas un izpildes tehnika šādām diagnostiskām un ārstnieciskām manipulācijām hematoloģijā:

45.1. asins analīze - ekspresmetodes;

45.2. asins grupu noteikšana.

46. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādu endokrinoloģisko slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanu, darbaspēju vērtējumu un profilaksi šādos līmeņos:

46.1. pirmais līmenis:

46.1.1. aptaukošanās;

46.1.2. patoloģisks klimaktērijs;

46.2. otrais līmenis:

46.2.1. II tipa (neinsulinējamais) cukura diabēts;

46.2.2. metaboliskais (X) sindroms;

46.2.3. diabēta kompensācijas rādītāji, labas kompensācijas kritēriji, diabēta slimnieku apmācība, diabētiķu diētas kalkulācija, fiziskie vingrinājumi, ķermeņa un pēdas higiēna, autokontrole, insulīnterapija, modernās mūsdienu insulīnterapijas shēmas (intensificētā konvencionālā insulīnterapija);

46.2.4. grūtniecība un cukura diabēts, tireotoksikoze, hipotireoze;

46.2.4. vairogdziedzera hipofunkcija un hiperfunkcija;

46.3. trešais līmenis:

46.3.1. I tipa (insulinējamais) cukura diabēts;

46.3.2. vairogdziedzera audzēji, tireoidīti;

46.3.3. virsnieru slimības (primārs aldosteronisms, Kušinga sindroms, feohromocitomas, adrenoģenitālais sindroms (21-hidroksilāzes deficīts), hroniska virsnieru mazspēja);

46.3.4. hipofīzes slimības (akromegālija, prolaktinoma, hipopituitārisms, bezcukura diabēts);

46.3.5. primārs hiperparatireoīdisms, hipoparatireoīdisms.

47. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādu simptomu, sindromu un neatliekamo stāvokļu diferenciāldiagnostiku un diferencētu terapiju endokrinoloģijā:

47.1. polidipsija, poliūrija;

47.2. mazs augums;

47.3. ginekomastija;

47.4. hiperkalciēmija, hipokalciēmija;

47.5. hipoglikēmija;

47.6. hirsutisms;

47.7. matu izkrišana;

47.8. vīriešu infertilitāte;

47.9. agrīna un aizkavēta dzimumnobriešana;

47.10. osteoporoze, osteomalācija;

47.11. diabētiskā ketoacidoze (koma);

47.12. hipoglikēmiskā koma;

47.13. akūta virsnieru mazspēja.

48. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par endokrinoloģijā izmantojamo speciālo diagnostisko izmeklējumu indikācijām un novērtējumu:

48.1. ultrasonogrāfiskā izmeklēšana;

48.2. vairogdziedzera scintigrāfija un izmeklēšana ar radioaktīvajiem izotopiem;

48.3. hormonu līmeņa noteikšana serumā;

48.4. kompjūtertomogrāfija un magnētiskā rezonanse.

49. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas un izpildes tehnika šādām diagnostiskām un ārstnieciskām manipulācijām endokrinoloģijā:

49.1. glikēmijas noteikšana ar glikometru;

49.2. glikozūrijas un ketonūrijas noteikšana;

49.3. diētas kalkulācijas pamati cukura diabēta pacientam ar I tipa un II tipa cukura diabētu;

49.4. cukura diabēta pacientu apmācība.

50. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst šādi infektoloģijas pamatprincipi:

50.1. infekciju slimību galvenās īpatnības;

50.2. organisma nespecifiskie un specifiskie (imunitātes) aizsargfaktori;

50.3. epidēmiskais process, tā sastāvdaļas;

50.4. infekciju slimību profilakses principi;

50.5. imunoprofilakse, vakcīnas, imunoglobulīni;

50.6. plānveida un profilaktiskā potēšana pēc epidēmiskām indikācijām;

50.7. agrīnās komplikācijas pēc vakcīnu ievadīšanas;

50.8. infekciju slimību agrīnās diagnostikas principi;

50.9. klīnisko un bioloģisko laboratorisko izmeklējumu nozīme agrīnā infekcijas slimību diagnostikā;

50.10. infekciju slimību specifiskās izmeklēšanas metodes (bakterioskopiskās, bakterioloģiskās, parazitoloģiskās, virusoloģiskās, seroloģiskās), to izvēle un novērtējums;

50.11. infekciju slimību ārstēšanas pamatprincipi: specifiskā (imunoglobulīni, serumi), etiotropā, patoģenētiskā, simptomātiskā;

50.12. ārsta taktika (algoritms), diagnosticējot (rodoties aizdomām) infekciju slimības;

50.13. dinamiskās novērošanas principi pēc pārslimotām infekciju slimībām.

51. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādu infekcijas slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanu, darbaspēju vērtējumu un profilaksi, kā arī par diagnostisko metožu indikācijām, kontrindikācijām un novērtējumu infektoloģijā šādos līmeņos:

51.1. pirmais līmenis:

51.1.1. saindēšanās ar pārtiku, vīrusu izraisīta caureja;

51.1.2. vīrusu, baktēriju, mikoplazmu un hlamīdiju izraisītās elpošanas ceļu infekcijas;

51.1.3. gripa, paragripa, rinovīrusu un adenovīrusu infekcijas;

51.1.4. enterovīrusu infekcijas;

51.1.5. infekciozā mononukleoze;

51.1.6. herpes vīrusu infekcija;

51.1.7. kaķu skrāpējumu slimība, citomegalovīrusu infekcija;

51.2. otrais līmenis:

51.2.1.infekciozā mononukleoze;

51.2.2. herpes vīrusu infekcija;

51.2.3. kaķu skrāpējumu slimība, citomegalovīrusu infekcija;

51.2.4. šigeloze, salmoneloze, kampilobakterioze, žardiāze (lamblioze);

51.2.5. enterobioze, askaridoze;

51.2.6. Laima slimība;

51.2.7. toksoplazmoze;

51.3. trešais līmenis:

51.3.1. ešerihioze, jersinioze, holēra;

51.3.2. botulisms;

51.3.3. trihocefaloze, trihineloze, difilobotrioze, tenidoze, toksokaroze;

51.3.4. slimības, kas norit ar dzelti (A, B, C, D, Edgars vīrushepatīts, leptospiroze);

51.3.5. slimības, kas norit ar drudzi (vēdertīfs, paratīfi, izsitumu tīfs, malārija, sepse);

51.3.6. poliomielīts;

51.3.7. difterija;

51.3.8. meningokoku infekcija un citi strutaini un serozi meningīti;

51.3.9. ērču encefalīts;

51.3.10. HIV infekcija;

51.3.11. AIDS oportūniskās infekcijas;

51.3.12. karantīnas infekciju slimības (mēris, dzeltenais drudzis, īstās bakas);

51.3.13. trakumsērga un stingumkrampji.

52. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādu nervu slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanas principiem un profilaksi šādos līmeņos:

52.1. otrais līmenis:

52.1.1. hipertenzīva encefalopātija;

52.1.2. cerebrāla hroniska išēmija;

52.1.3. migrēna;

52.1.4. grupas (claster) galvassāpes;

52.1.5. tenzijas galvassāpes;

52.1.6. hroniskas posttraumatiskas galvassāpes;

52.1.7. sekundārs parkinsonisms;

52.2. trešais līmenis:

52.2.1. trijzaru nerva neiralģija;

52.2.2. sejas nerva bojājums;

52.2.3. citu kraniālo nervu bojājums;

52.2.4. nervu (rokas, jostas un krustu) pinumu bojājums;

52.2.5. kakla, krūšu, jostas un krustu nervu saknīšu bojājumi (kompresija);

52.2.6. mononeiropātijas (rokas, kājas u.c.);

52.2.7. polineiropātijas (iekaisīgas, toksiskas u.c.);

52.2.8. meningīts;

52.2.9. encefalīts, encefalomielīts, mielīts;

52.2.10. intrakraniāls, intraspināls abscess;

52.2.11. intrakraniāls, intraspināls tromboflebīts;

52.2.12. vaskulāra mielopātija;

52.2.13. epilepsija un epileptiskie sindromi;

52.2.14. narkolepsija un katalepsija;

52.2.15. Parkinsona slimība;

52.2.16. sekundārs parkinsonisms;

52.2.17. citas bazālo gangliju deģeneratīvas izmaiņas;

52.2.18. distonijas;

52.2.19. esenciāls tremors;

52.2.20. mazā horeja un citi horejas veidi;

52.2.21. Alzheimera slimība;

52.2.22. cirkumskriptā galvas smadzeņu atrofija;

52.2.23. multiplā skleroze;

52.2.24. citas demielinizējošas nervu sistēmas slimības;

52.2.25. Hentingtona slimība;

52.2.26. pārmantota ataksija;

52.2.27. pārmantota spastiska parapleģija;

52.2.28. spināla muskuļu atrofija;

52.2.29. spastiska cerebrāla trieka;

52.2.30. hemipleģija;

52.2.31. parapleģija, tetrapleģija (šļauganā un spastiskā);

52.2.32. citi paralītiskie sindromi;

52.2.33. muskuļu distrofijas;

52.2.34. iedzimtas un cita veida miopātijas;

52.2.35. miastēnija un miastēnijas sindromi;

52.2.36. miotonija un miotoniskie sindromi;

52.2.37. autonomās nervu sistēmas slimības (neieskaitot autonomo somato-formo disfunkciju);

52.2.38. siringomielija un siringobulbija;

52.2.39. galvas un muguras smadzeņu audzēji;

52.3. ceturtais līmenis:

52.3.1. cerebrāla tranzitora išēmiska lēkme;

52.3.2. cerebrāls infarkts;

52.3.3. intracerebrāla hemorāģija;

52.3.4. subarahnoidāla hemorāģija;

52.3.5. spināls infarkts;

52.3.6. epileptisks stāvoklis;

52.3.7. miastēnija un miastēnijas krīze;

52.3.8. hidrocefālija;

52.3.9. toksiska enecefalopātija;

52.3.10. smadzeņu kompresija;

52.3.11. centrālās nervu sistēmas traumatiski bojājumi.

53. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par izpildes tehniku un iegūto datu interpretāciju šādiem izmeklējumiem un manipulācijām neiroloģijā:

53.1. acu zīlīšu tiešās un sadraudzības reakcijas noteikšana un novērtēšana;

53.2. acu ābolu kustību noteikšana un novērtēšana;

53.3. radzenes refleksa noteikšana un novērtēšana;

53.4. nistagma (vertikālais, horizontālais) noteikšana un novērtēšana;

53.5. mīmikas muskulatūras kustību novērtēšana;

53.6. mīksto aukslēju un rīkles refleksa noteikšana un novērtēšana;

53.7. roku un kāju cīpslu refleksa noteikšana;

53.8. "snuķīša" un Marinesku refleksa noteikšana un novērtēšana;

53.9. Babinska refleksa noteikšana un novērtēšana;

53.10. nervu un saknīšu palpējamo punktu noteikšana;

53.11. Lasega un Neri simptoma noteikšana un novērtēšana;

53.12. sprandas stīvuma un Kerniga simptoma noteikšana un novērtēšana;

53.13. ādas sāpju sajūtas noteikšana;

53.14. kustības un stāvokļa sajūtas noteikšana;

53.15. muskulatūras tonusa noteikšana un novērtēšana;

53.16. Romberga mēģinājuma novērtēšana

53.17. pirksta-degungala un papēža-ceļgala mēģinājuma novērtēšana;

53.18. dermogrāfisma noteikšana;

53.19. vienkāršāko manuālās terapijas paņēmienu veikšana;

53.20. vienkāršāko masāžas paņēmienu veikšana;

53.21. vienkāršāko refleksterapijas paņēmienu veikšana;

53.22. infiltrācijas un perineirālas blokādes veikšana.

54. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst indikācijas un kontrindikācijas šādiem izmeklējumiem nervu sistēmas slimību gadījumos:

54.1. redzes nerva diska apskate;

54.2. kraniogrāfija;

54.3. spondilogrāfija;

54.4. elektroencefalogrāfija;

54.5. elektromiogrāfija;

54.6. ehoencefaloskopija;

54.7. smadzeņu asinsvadu doplerogrāfija;

54.8. cerebrospinālā likvora analīze;

54.9. smadzeņu kompjūtertomogrāfija;

54.10. mugurkaula starpskriemeļu disku kompjūtertomogrāfija;

54.11. kontrasta mielogrāfija;

54.12. magnētiskās rezonanses izmantošana neiroloģisko slimību diagnostikā.

55. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādu acu slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanu, darbaspēju novērtējumu un profilaksi šādos līmeņos:

55.1. pirmais līmenis:

55.1.1. mieža grauds;

55.1.2. konjunktivīti;

55.1.3. vājredzīgu un aklu pacientu sociālā rehabilitācija;

55.2. otrais līmenis:

55.2.1. blefarīti;

55.2.2. mieža grauds;

55.2.3. krusas grauds;

55.2.4. ksantelasma;

55.2.5. dakrioadenīts;

55.2.6. radzenes tūska;

55.2.7. uveīti;

55.2.8. katarakta;

55.2.9. diabētiskā retinopātija;

55.2.10. hipertoniskā retinopātija;

55.2.11. hemoftalmus;

55.2.12. redzes orgāna izmaiņas vispārēju slimību gadījumos (hipertoniskā slimība, cukura diabēts, nieru slimības, CNS slimības u.c.);

55.2.13. šķielēšana - esotropija, eksotropija, hipertropija, hipotropija, heteroforija, paralītiska šķielēšana, nistagms;

55.2.14. hipermetropija;

55.3. trešais līmenis:

55.3.1. entropija un ektropija;

55.3.2. plakstiņa ievainojumi;

55.3.3. trichiasis;

55.3.4. redzenes virspusēji bojājumi un keratīti;

55.3.5. lagophthalmus;

55.3.6. epicantus;

55.3.7. ksantelasma;

55.3.8. plakstiņa tumori;

55.3.9. dakriocistīts;

55.3.10. dakriostenoze;

55.3.11. asaru kanāla audzēji;

55.3.12. konjunktīvas svešķermeņi;

55.3.13. pterygium;

55.3.14. subkonjunktivālas hemorāģijas;

55.3.15. konjunktīvas jaunveidojumi;

55.3.16. radzenes apdegumi;

55.3.17. radzenes distrofijas;

55.3.18. radzenes transplantācija;

55.3.19. keratokonuss;

55.3.20. sklēras slimības (episklerīti, sklerīti);

55.3.21. iridociklīts;

55.3.22. iris tumori;

55.3.23. katarakta;

55.3.24. afakija;

55.3.25. artefakija;

55.3.26. stiklveida ķermeņa slimības - vitreoretinālās ķirurģijas iespējas un indikācijas;

55.3.27. tīklenes asinsvadu akūta necaurlaidība;

55.3.28. tīklenes atslāņošanās;

55.3.29. maculas deģenerācija;

55.3.30. retinoblastoma;

55.3.31. neiznēsāto bērnu retinopātija;

55.3.32. horeoretinīts;

55.3.33. melanoma;

55.3.34. atvērta kakta glaukoma;

55.3.35. iedzimta glaukoma;

55.3.36. sekundāra glaukoma;

55.3.37. acs ābola kontūzijas;

55.3.38. endoftalmīts;

55.3.39. mikroftalms;

55.3.40. hifēma;

55.3.41. redzes orgāna izmaiņas vispārēju slimību gadījumos (hipertoniskā slimība, cukura diabēts, nieru slimības, CNS slimības u.c.);

55.3.42. šķielēšana - esotropija, eksotropija, hipertropija, hipotropija, heteroforija, paralītiska šķielēšana, nistagms;

55.3.43. hipermetropija;

55.3.44. miopija;

55.3.45. astigmatisms;

55.3.46. presbiopija;

55.3.47. anizometropija;

55.3.48. cikloplēģija;

55.3.49. diplopija;

55.3.50. ambliopija;

55.3.51. zema redze un aklums;

55.3.52. redzes nerva ekskavācija;

55.3.53. redzes nerva tūska;

55.3.54. redzes nerva atrofija;

55.3.55. redzes nerva neirīts;

55.4. ceturtais līmenis:

55.4.1. asaru kanāla ievainojumi;

55.4.2. radzenes svešķermeņi;

55.4.3. lēcas un IOL dislokācija;

55.4.4. akūtas glaukomas lēkme;

55.4.5. orbitocellulīts un orbītas flegmona;

55.4.6. orbītas lūzumi;

55.4.7. orbītas tumori;

55.4.8. acs ābola perforējoši ievainojumi;

55.4.9. intraokulāri svešķermeņi;

55.4.10. buftalms;

55.4.11. hipopion.

56. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par indikācijām papildus izmeklēšanas metodēm oftalmoloģijā.

57. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par indikācijām, izpildes tehniku un iegūto datu interpretācija šādiem izmeklējumiem un manipulācijām oftalmoloģijā šādos līmeņos:

57.1. pirmais līmenis:

57.1.1. redzes asuma pārbaude bez korekcijas un ar pacienta brillēm;

57.1.2. redzes lauka orientējoša noteikšana;

57.1.3. krāsu redzes izmeklēšana ar tabulām;

57.1.4. acu kustību pārbaude;

57.1.5. zīlīšu reakcijas noteikšana;

57.1.6. acs ārējā apskate;

57.1.7. fundus oculi apskate;

57.2. otrais līmenis:

57.2.1. redzes asuma pārbaude bērniem un zīdaiņiem;

57.2.2. binokulārās redzes pārbaude;

57.2.3. acs stāvokļa orbītā noteikšana;

57.2.4. acs spiediena mērīšanas palpatorā un bezkontakta metode;

57.2.5. fundus oculi apskate;

57.3. trešais līmenis:

57.3.1. refrakcijas pārbaude subjektīva un objektīvā;

57.3.2. dinamiskā un statiskā perimetrija;

57.3.3. aplanācijas tonometrija.

58. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst šādas terapeitiskās prasmes oftalmoloģijā:

58.1. acu pilienu pilināšana;

58.2. acu ziedes ielikšana;

58.3. svešķermeņa izņemšana no konjunktīvas;

58.4. acu pārsēja uzlikšana;

58.5. skropstas izņemšana.

59. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par indikācijām šādām izmeklēšanas metodēm oftalmoloģijā:

59.1. gonioskopija;

59.2. eksoftalmometrija;

59.3. ortoptiska;

59.4. izmeklēšana;

59.5. perimetrija;

59.6. elektroretinogrāfija;

59.7. fluorescentā angiogrāfija;

59.8. ehogrāfija;

59.9. elektrofizioloģiskā izmeklēšana.

60. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par indikācijām šādām operācijām oftalmoloģijā:

60.1. lāzerterapija;

60.2. kataraktas ķirurģija;

60.3. šķielēšanas ķirurģija;

60.4. vitrektomija;

60.5. tīklenes operatīva ārstēšana;

60.6. glaukomas operatīva ārstēšana;

60.7. radzenes transplantācija;

60.8. plakstiņu ķirurģiska ārstēšana.

61. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādiem jautājumiem otolaringoloģijā:

61.1. deguna elpošanas nozīme bērna sejas skeleta attīstībā, adenoīdu sejas veidošanās;

61.2. deguna aizsargfunkcijas;

61.3. orgānu (specialitātes ietvaros) iekaisumu tipiskā mikroflora, antimikrobās, antivirālās un antimikotiskās (lokālās un virspusējās) ārstēšanas principi;

61.4. neatliekamā palīdzība otolaringoloģijā;

61.5. balsenes stenoze;

61.6. indikācijas lig. Conicum punkcijai un incīzijai;

61.7. indikācijas traheostomijai;

61.8. traheostomēta slimnieka kopšana;

61.9. akūts dzirdes zudums;

61.10. ārstēšanas taktikas un transportēšanas jautājumi pacientiem ar otogēnām - endokraniālām, rinogēnām - endokraniālām, orbitālām komplikācijām.

62. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par ausu, deguna un kakla slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanu, darbaspēju novērtējumu un profilaksi šādos līmeņos:

62.1. pirmais līmenis:

62.1.1. deguna asiņošana: cēloņi un asiņošanas apturēšana;

62.1.2. svešķermenis degunā;

62.1.3. vulgāras angīnas;

62.1.4. akūts rinīts, faringīts, laringīts;

62.1.5. akūts vidusauss iekaisums (salpingootīts, strutains iekaisums);

62.1.6. akūts paranazāls sinusīts;

62.2. otrais līmenis:

62.2.1. paratonsillīti (flegmona, abscess);

62.2.2. sekundārās angīnas hematoloģiskiem slimniekiem;

62.2.3. deguna furunkuls;

62.2.4. auss furunkuls;

62.2.5. akūts paranazāls sinusīts;

62.3. trešais līmenis:

62.3.1. otogēns sejas nerva bojājums;

62.3.2. labirinta ataka (Menjera slimība un sindroms);

62.3.3. deguna kaula lūzums;

62.3.4. svešķermenis trahejā, bronhā un barības vadā;

62.3.5. paratonsillīti (flegmona, abscess);

62.3.6. sifilītiskā angīna un laringīts;

62.3.7. agrīnās onkoloģisko slimību pazīmes otolaringoloģijā;

62.4. ceturtais līmenis: barības vada ķīmiskais apdegums.

63. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par indikācijām, izpildes tehniku un iegūto datu interpretācija šādiem izmeklējumiem un manipulācijām otolaringoloģijā:

63.1. deguna, deguna blakusdobumu, auss, kakla inspekcija un palpācija;

63.2. faringoskopija, otoskopija;

63.3. uztriepes noņemšana no rīkles un deguna;

63.4. rīkles gļotādas ieziešana;

63.5. balss saišu apskate;

63.6. žokļa dobumu caurgaismošana;

63.7. indikācijas deguna blakusdobumu rentgenogrāfijai un iegūto rezultātu analīze;

63.8. dzirdes pārbaude ar valodu;

63.9. Vēbera un Rinnes testi;

63.10. audiometrija un audiogrammas (bez izpildes tehnikas), līdzsvara traucējumu un vestibulārā nistagma pārbaude;

63.11. auss skalošana;

63.12. auss izpūšana;

63.13. desmurģija otolaringoloģijā;

63.14. deguna asiņošanas apturēšana;

63.15. svešķermeņu izvilkšana no deguna;

63.16. svešķermeņa izvilkšana no mutes, rīkles;

63.17. svešķermeņa izvilkšana no auss ejas;

63.18. priekšējā un mugurējā deguna tamponāde.

64. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādiem jautājumiem dermatoveneroloģijā šādos līmeņos:

64.1. pirmais līmenis:

64.1.1. ādas simptomātika - eflorescences;

64.1.2. dermatožu klasifikācija;

64.1.3. sēnīšu slimību profilakse;

64.1.4. niezes izpausmes klīniskie simptomi un izsaucējfaktori;

64.1.5. dermatītu klīniskās izpausmes;

64.1.6. iekšķīgo slimību izpausmes ādā, matos un nagos;

64.1.7. hipovitaminožu izpausmes ādā, matos un nagos;

64.1.8. gastrointestinālā trakta patoloģijas izpausme ādā;

64.1.9. senīlas pārmaiņas ādā un prekankrozes;

64.1.10. seksuāli transmisīvās slimības, to veidi;

64.1.11. AIDS izpausme ādā un gļotādās;

64.2. otrais līmenis:

64.2.1. kašķis;

64.2.2. keratomikozes;

64.2.3. epidermomikoze;

64.2.4. trihofītija;

64.2.5. mikrosporija;

64.2.6. piodermija;

64.2.7. psoriasis vulgaris;

64.2.8. ekzēma;

64.2.9. dermatītu klīniskās izpausmes;

64.2.10. seksuāli transmisīvās slimības, to veidi;

64.2.11. gonoreja;

64.2.12. iekšējo orgānu bojājumi sekundārā un terciārā sifilisa gadījumā;

64.3. trešais līmenis:

64.3.1. piodermija;

64.3.2. psoriasis vulgaris;

64.3.3. ekzēma;

64.3.4. profesionālās dermatozes;

64.3.5. gonoreja;

64.3.6. primārais un sekundārais sifiliss;

64.3.7. nervu sistēmas sifiliss;

64.3.8. iedzimts sifiliss.

65. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem dermatoveneroloģijā:

65.1. iztriepju un uzsējumu paņemšanas tehnika uz seksuāli transmisīvajām slimībām;

65.2. nokasījumu paņemšanas tehnika no ādas un nagiem sēnīšu slimību mikroskopiskai izmeklēšanai;

65.3. nokasījumi paņemšana no ādas histoloģiskai izmeklēšanai.

66. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādiem jautājumiem pediatrijā šādos līmeņos:

66.1. pirmais līmenis:

66.1.1. bērns vispārējā praksē;

66.1.2. prakses organizācija bērnu veselības aprūpei;

66.1.3. speciālistu loma bērnu veselības aprūpē;

66.1.4. strukturālās izmaiņas pediatrijā;

66.1.5. bērnu attīstības fizioloģija (pedoloģija);

66.1.7. somātiskā attīstība un funkcionālais nobriedums;

66.1.8. atsevišķu orgānu un sistēmu funkcionālais nobriedums attīstības fāzēs;

66.1.9. statomotorās, psihosensorās un intelektuālās attīstības pazīmju pazīšana;

66.1.10. psihiskā attīstība, sensorie sasniegumi, inteliģences, runas un sociālā attīstība;

66.1.11. attīstības un nobrieduma novērtējums;

66.1.12. novirzes no normālās attīstības - definīcijas;

66.1.13. vesela bērna barošana (vispārējie pamati - uzturvielu nepieciešamība);

66.1.14. bērna barošana dažādās attīstībās fāzēs;

66.1.15. jaundzimušā kopšana;

66.1.16. zīdaiņa kopšana;

66.1.17. dienas režīms;

66.1.18. agrīna pareizu mātes un bērna attiecību nodibināšana;

66.1.19. bērns ģimenē;

66.1.20. bērna patofizioloģijas īpatnības dažādos vecumos;

66.1.21. anamnēzes savākšanas īpatnības pediatrijā;

66.1.22. bērna izmeklēšana (ārsta pieņemšanas laikā);

66.1.23. ārstēšanas nozīmēšanas pamatiezīmes terapeitiskā un diagnostiskā tehnika;

66.1.24. primārā un sekundārā prevencija:

66.1.24.1. bērnu veselības uzraudzība un potēšana;

66.1.24.2. nelaimes gadījumu prevencija;

66.1.24.3. agrīnās diagnostikas stratēģija un realizācija;

66.1.24.4. norūdīšana;

66.1.25. drudzis;

66.1.26. nabas anomālijas un nabas saites atliekas atkrišanas problēma;

66.1.27. ādas infekcijas jaundzimušajiem;

66.1.28. rinīts jaundzimušajiem;

66.1.29. zīdaiņu slimības:

66.1.29.1. dispepsija;

66.1.29.2. zarnu kolikas;

66.1.29.3. vitamīnu nodrošinājums;

66.1.29.4. rahīts;

66.1.30. gremošanas trakta slimības:

66.1.30.1. kairinātās zarnas sindroms;

66.1.30.2. aizcietējumi;

66.1.31. respiratorās sistēmas slimības:

66.1.31.1. akūtas respiratoras saslimšanas;

66.1.31.2. laringīts bez stenozes;

66.1.31.3. streptokoku faringīts, tonsilīts;

66.1.31.4. bakteriāla pneimonija;

66.1.32. nieru un urīnceļu slimības:

66.1.32.1. nieru iekaisuma slimības, urīnceļu infekcija;

66.1.32.2. akūta urīna atteces aizture;

66.1.33. nervu sistēmas slimības:

66.1.33.1. dzemdību galvas traumas;

66.1.33.2. minimāla cerebrāla disfunkcija;

66.1.33.3. inteliģences defekts (oligofrēnija);

66.1.33.4. uzvedības traucējumi, psihopātijai līdzīgā uzvedība;

66.1.33.5. galvas sāpes;

66.1.34. asinsrites slimības:

66.1.34.1. hipertonija;

66.1.34.2. hipotonija, ortostatiskas sinkopas;

66.1.35. anēmijas;

66.1.36. acu slimības:

66.1.36.1. plakstiņu slimības;

66.1.36.2. konjunktīvas slimības;

66.1.37. iedzimti stājas traucējumi;

66.1.38. infekciju un parazitāro slimību īpatnības bērnu vecumā (garais klepus, seksuāli transmisīvo slimību izpausmes bērniem, masalas, masaliņas, varicella, herpes infekcija, parotīts, difterija, tuberkuloze, hepatīti, helmintozes);

66.1.39. ādas slimību īpatnības jaundzimušo, zīdaiņu un bērnu vecumā;

66.1.40. hroniski slims (vai uz to apdraudēts) bērns:

66.1.40.1. hroniski slima (vai uz to apdraudēta) bērna dinamiskās novērošanās vispārējie aspekti;

66.1.40.2. medicīniskā rehabilitācija;

66.1.40.3. sociālā rehabilitācija;

66.1.40.4. hroniski slima bērna dinamiskā novērošana;

66.1.40.5. sporta nodarbības;

66.1.40.6. profesijas izvēle;

66.2. otrais līmenis:

66.2.1. attīstības un nobrieduma novērtējums;

66.2.2. novirzes no normālās attīstības;

66.2.3. bērna barošana dažādās attīstībās fāzēs;

66.2.4. fizisko spēju izvērtējums (Eurotesti);

66.2.5. vemšana;

66.2.6. urinācijas traucējumi;

66.2.7. jaundzimušo slimības:

66.2.7.1. fizioloģiskā dzelte;

66.2.7.2. ādas infekcijas;

66.2.7.3. barības uzņemšanas traucējumi, rīšanas traucējumi un atgrūšanas;

66.2.7.4. caureja;

66.2.8. slima jaundzimušā un zīdaiņa novērošana;

66.2.9. dzemdību traumas;

66.2.10. intoksikācijas zīdaiņu vecumā;

66.2.11. vitamīna C deficīts (Muller - Barlowsche slimība) un citu vitamīnu deficīts;

66.2.12. distrofija;

66.2.13. adipositas;

66.2.14. augšanas anomālijas (mazs augums, garš augums, augšanas ātruma traucējumi);

66.2.15. pubertātes traucējumi;

66.2.16. fertilitātes traucējumi;

66.2.17. seksuālās problēmas pubertātes vecumā;

66.2.18. gremošanas trakta slimības:

66.2.18.1. gļotādu, mutes un siekalu dziedzeru slimības;

66.2.18.2. zobu un smaganu slimības;

66.2.18.3. recidivējoša un hroniska caureja;

66.2.18.4. vēdera sāpes;

66.2.18.5. recidivējošas zarnu kolikas;

66.2.19. respiratorās sistēmas slimības:

66.2.19.1. laringīts bez stenozes;

66.2.19.2. bronhiolīts, bronhopneimonija;

66.2.19.3. bakteriālas dabas komplikācijas (otīts, sinusīts);

66.2.19.4. bakteriāla pneimonija;

66.2.19.5. bronhiālā astma;

66.2.19.6. svešķermenis augšējos elpošanas ceļos;

66.2.20. nieru, urīnceļu un dzimumorgānu slimības:

66.2.20.1. pielonefrīts;

66.2.20.2. glomerulonefrīts;

66.2.20.3. nefrotiskais sindroms;

66.2.20.4. nierakmeņu slimība;

66.2.20.5. akūta urīna atteces aizture;

66.2.20.6. prepucialsinēhijas, fimoze, balanīts, parafimoze, akūta hidrocēle, orhīts, periorhīts, epididimīts, sēklinieku torsijas;

66.2.20.7. vulvovaginīts;

66.2.21. nervu sistēmas slimības:

66.2.21.1. dzemdību galvas traumas;

66.2.21.2. kraniostenoze/ mikrocefālija;

66.2.21.3. miopātijas;

66.2.21.4. inteliģences defekts (oligofrēnija);

66.2.21.5. uzvedības traucējumi, psihopātijai līdzīgā uzvedība;

66.2.21.6. galvas sāpes;

66.2.22. asinsrites slimības: hipertonija;

66.2.23. anēmijas;

66.2.24. acu slimības:

66.2.24.1. strabismus;

66.2.24.2. aklums un vājredzība;

66.2.25. ortopēdiskās slimības:

66.2.25.1. skeleta anomālijas zīdaiņiem;

66.2.25.2. skeleta anomālijas bērnu vecumā;

66.2.25.3. kāju un pēdas deformācijas;

66.2.26. hroniski slims (vai uz to apdraudēts) bērns:

66.2.26.1. speciālā izglītība un integratīvā apmācība;

66.2.26.2. psihiskā rehabilitācija;

66.2.26.3. medicīniskā un sociālā rehabilitācija;

66.2.27. nelaimes gadījumi ar jaundzimušajiem, zīdaiņiem un bērniem;

66.3. trešais līmenis:

66.3.1. ģenētiskā uzraudzība;

66.3.2. bērna aprūpe klīnikā (dzemdību iestādē);

66.3.3. dzemdību traumas;

66.3.4. hipertrofiskā pilorostenoze;

66.3.5. cukura diabēts (Diabetes mellitus);

66.3.6. atkārtotas ketonēmiskās vemšanas;

66.3.7. gremošanas trakta slimības:

66.3.7.1. augšžokļa, aukslēju iedzimtas anomālijas;

66.3.7.2. celiakija;

66.3.7.3. mukoviscidoze;

66.3.7.4. granulomatozs enterokolīts (Krona slimība);

66.3.7.5. akūts vēders;

66.3.8. respiratorās sistēmas slimības:

66.3.8.1. laringīts ar stenozi;

66.3.8.2. bronhiālā astma;

66.3.8.3. svešķermenis augšējos elpošanas ceļos;

66.3.9. nieru, urīnceļu un dzimumorgānu slimības:

66.3.9.1. glomerulonefrīts;

66.3.9.2. nefrotiskais sindroms;

66.3.9.3. hemolītiski - urēmiskais sindroms;

65.3.9.4. tubulārais sindroms;

66.3.9.5. prepucialsinēhijas, fimoze, balanīts, parafimoze, akūta hidrocēle, orhīts, periorhīts, epididimīts, sēklinieku torsijas;

66.3.9.6. hipospadija;

66.3.9.7. asiņošana no dzimumorgāniem;

66.3.10. nervu sistēmas slimības:

66.3.10.1. iedzimts galvas smadzeņu un muguras smadzeņu plēves iekaisums;

66.3.10.2. dzemdību galvas traumas;

66.3.10.3. iedzimti koordinācijas traucējumi;

66.3.10.4. intrakraniāli tilpuma procesi;

66.3.10.5. hidrocefālija;

66.3.10.6. hroniskas subdurālas asiņošanas, subdurālas higromas;

66.3.10.7. Reja sindroms;

66.3.10.8. kraniostenoze/ mikrocefālija;

66.3.10.9. miopātijas;

66.3.11. sirds un asinsvadu slimības:

66.3.11.1. iedzimtas sirds un lielo asinsvadu anomālijas;

66.3.11.2. iegūtas sirdskaites;

66.3.11.3. kardīts;

66.3.12. sistēmu slimības un audzēji;

66.3.13. asins slimības, asins recēšanas traucējumi:

66.3.13.1. alerģiskais vaskulīts (Šenleina - Henoha, reimatiskā purpura);

66.3.13.2. idiopatiskā trombocitopēniskā purpura;

66.3.13.3. hemofīlija;

66.3.13.4. koagulopātijas;

66.3.14. acu slimības:

66.3.14.1. lēcas un acs ābola slimības;

66.3.14.2. strabismus;

66.3.14.3. refrakcijas novirzes;

66.3.14.4. aklums un vājredzība;

66.3.14.5. acu traumas;

66.3.15. ortopēdiskās slimības:

66.3.15.1. iedzimtas anomālijas (gūžas locītavu displāzijas, Pes equinovarus adductus excavatus, Torticollis);

66.3.15.2. mugurkaula deformācijas;

66.3.15.3. aseptiskās kaulu nekrozes, kaulu sāpes;

66.3.15.4. skeleta traumas (lūzumi, luksācijas);

66.4. ceturtais līmenis: bezsamaņa.

67. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādiem ģimenes plānošanas jautājumiem šādos līmeņos:

67.1. pirmais līmenis:

67.1.1. pusaudžu seksuālās problēmas un kontracepcija;

67.1.2. neplānotu grūtniecību galvenie iemesli un to novēršanas iespējas;

67.1.3. kontracepcija ar barjermetodēm sievietēm un vīriešiem;

67.1.4. dabīgas ģimenes plānošanas metodes;

67.1.5. kontracepcija laktācijas periodā, pēc operatīvām dzemdībām;

67.1.6. grūtniecības plānošana ģimenē;

67.1.7. veselības mācības pamatprincipi;

67.2. otrais līmenis: hormonālā kontracepcija (veidi, blakus iedarbība, kontrindikācijas);

67.3. trešais līmenis:

67.3.1. ķirurģiska kontracepcija un tās veidi sievietēm un vīriešiem;

67.3.2. intrauterīnā kontracepcija, sarežģījumi, kontrindikācijas.

68. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādiem jautājumiem dzemdniecībā šādos līmeņos:

68.1. pirmais līmenis:

68.1.1. grūtniecības diagnostika;

68.1.2. fizioloģiskās izmaiņas sievietes organismā grūtniecības laikā;

68.1.3. antenatālā mātes un bērna aprūpe;

68.1.4. slimības, kuras var ietekmēt grūtniecības gaitu (sirds-asinsvadu saslimšanas, tajā skaitā varikozas vēnas, nieru un urīnceļu saslimšanas (urīnceļu infekcija, nierakmeņi), endokrīnas, tajā skaitā cukura diabēts, asinsrades orgānu slimības, nervu slimības, vairogdziedzera un virsnieru saslimšanas, elpošanas ceļu saslimšanas, biežākās ķirurģiskās problēmas grūtniecības laikā (žultsakmeņi, apendicīts, zarnu necaurejamība, traumas));

68.1.5. medikamentu ietekme uz grūtnieci un augli;

68.1.6. medikamentu ietekme uz grūtnieci un augli;

68.1.7. alkohola, smēķēšanas ietekme uz grūtnieci un augli;

68.1.8. fizioloģisks pēcdzemdību periods;

68.1.9. krūts barošana;

68.1.10. pēcdzemdību depresija;

68.1.11. anēmija;

68.1.12. pēcdzemdību periods pēc operatīvām dzemdībām;

68.2. otrais līmenis:

68.2.1. grūtniecības riska faktoru noteikšana;

68.2.2. infekcijas (masaliņas, sifiliss, gonoreja, CMV, HSV, hepatīts B, toksoplazmoze, HIV, hlamidioze, kandidoze, BV, trihomoniāze);

68.2.3. slikta dūša, vemšana grūtniecības laikā, anēmija, ģenitālā trakta infekcijas grūtniecības laikā;

68.2.4. laktācijas traucējumi un mastīts;

68.2.5. pēcdzemdību periods pēc operatīvām dzemdībām;

68.3. trešais līmenis:

68.3.1. ģenētiska patoloģija ģimenes anamnēzē;

68.3.2. asiņošanas iemesli grūtniecības laikā (spontāns aborts (stadijas, septisks aborts, nenoticis iesācies aborts), trofoblastiskās saslimšanas (pūslīšu mola, horionkarcinoma), priekšguloša placenta, normāli piestiprinātas placentas priekšlaicīga atslāņošanās, sieviešu dzimumorgānu pirmsvēža saslimšanas, dzemdes kakla vēzis, dzemdes plīsums);

68.3.3. infekcijas (masaliņas, sifiliss, gonoreja, CMV, HSV, hepatīts B, toksoplazmoze, HIV, hlamidioze, kandidoze, BV, trihomoniāze);

68.3.4. nepareiza augļa gula, augļa augšanas traucējumi, dzemdes kakla nepietiekamība, priekšlaicīgas dzemdības, pārnēsāta grūtniecība, hipertensīvie stāvokļi grūtniecības laikā, preeklampsija (dzemdību un pēcdzemdību periodā), izosensibilizēta grūtniecība;

68.3.5. pēcdzemdību infekcijas (dzemdību ceļu, urīnceļu infekcijas, vēnu iekaisumi);

68.4. ceturtais līmenis:

68.4.1. normālu dzemdību vadīšana un pieņemšana;

68.4.2. ārpusdzemdes grūtniecība;

68.4.3. pēcdzemdību asiņošana (dzemdes atonija, placentas retence, dzemdību ceļu trauma).

69. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst detalizētas zināšanas par šādiem jautājumiem ginekoloģijā šādos līmeņos:

69.1. pirmais līmenis:

69.1.1. slimības anamnēzes svarīgākie dati un nepieciešamās izmeklēšanas metodes pacientēm ar sieviešu slimībām;

69.1.2. sievietes veselības aprūpes pamatprincipi un to saistība ar pacientes psiholoģiju, sociālo un emocionālo stāvokli;

69.1.3. ētikas problēmas saistībā ar sieviešu slimībām;

69.1.4. sievietes reproduktīvās sistēmas anatomija un fizioloģija;

69.1.5. menstruālā cikla fizioloģija;

69.1.6. menstruālā cikla biežākie traucējumu veidi, iemesli un ģimenes ārsta taktika;

69.1.7. perimenopauzālā perioda fizioloģija un traucējumi;

69.1.8. medicīniskā aborta indikācijas un iespējamie pārtraukšanas veidi;

69.1.9. seksuālās vardarbības medicīniskās ekspertīzes jautājumi;

69.1.10. iekšējo dzimumorgānu noslīdējumi, indikācijas ķirurģiskai ārstēšanai;

69.1.11. maksts tīrības pakāpes noteikšana un izvērtēšana;

69.1.12. dispareūnija, tās iemesli, ārsta taktika;

69.1.13. ginekoloģiskās saslimstības profilakses principi;

69.2. otrais līmenis:

69.2.1. premenstruālās spriedzes sindroms un ārstēšanas principi;

69.2.2. neauglība, tās cēloņi;

69.2.3. dzemdes piedēkļu iekaisums;

69.2.4. ārējo dzimumorgānu iekaisuma procesi;

69.2.5. dispareūnija, tās iemesli, ārsta taktika;

69.2.6. pacientu sagatavošana ginekoloģiskām operācijām;

69.3. trešais līmenis:

69.3.1. menstruālās funkcijas traucējumi - disfunkcionālas asiņošanas;

69.3.2. primārās un sekundārās amenorejas iemesli un izmeklēšanas metodes;

69.3.3. juvenīlās asiņošanas īpatnības un biežākie iemesli;

69.3.4. bērnu un pusaudžu biežākās ginekoloģiskās saslimšanas (iedzimtas anomālijas, iekaisuma slimības, audzēji, traumas);

69.3.5. priekšlaicīga un aizkavēta dzimumnobriešana;

69.3.6. endometrīts (simptomātika);

69.3.7. endometrioze, klasifikācija;

69.3.8. seksuāli transmisīvās infekcijas ginekoloģijā, AIDS;

69.3.9. dzimumorgānu traumas;

69.3.10. funkcionālie testi ginekoloģijas praksē;

69.3.11. dzemdes mioma, diagnostika, novērtēšana;

69.4. ceturtais līmenis:

69.4.1. legāls aborts un tā komplikācijas (agrīnās, vēlīnās);

69.4.2. spontāns aborts (simptomi);

69.4.3. ārpusdzemdes grūtniecības iemesli (klīnika);

69.4.4. pelvioperitonīts, difūzs peritonīts un septisks stāvoklis saistīts ar ginekoloģiskām saslimšanām.

70. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst pirmā līmeņa zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem ginekoloģijā:

70.1. laboratorisko izmeklējumu novērtēšana (bakterioskopiskā un bakterioloģiskā maksts un uretras izdalījumu analīze, spermogramma, citoloģiskā izmeklēšana (onkocitoloģija));

70.2. ginekoloģisko izmeklēšanas metožu veikšana (spoguļos, vagināli, rektāli);

70.3. iztriepju noņemšana (onkocitoloģiskai izmeklēšanai, hormonālai kolpocitoloģijai, bakterioskopiskai izmeklēšanai u.c.);

70.4. uzsējuma noņemšana bakterioloģiskai izmeklēšana;

70.5. krūšu dziedzeru izmeklēšana (analīžu noņemšana onkocitoloģiskai izmeklēšanai);

70.6. vaginālo procedūru veikšana (vanniņas, tamponi u.c.).

71. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādiem jautājumiem ginekoloģiskajā onkoloģijā šādos līmeņos:

71.1. pirmais līmenis:

71.1.1. ārējo dzimumorgānu fona saslimšanas;

71.1.2. ārējo dzimumorgānu pirmsvēža saslimšanas, ārējo dzimumorgānu vēža saslimšanas riska grupas;

71.1.3. dzemdes kakla pirmsvēža saslimšanas svarīgākās diagnostikas metodes;

71.1.4. dzemdes kakla vēža saslimšanas riska grupas;

71.1.5. sievietes dzimumhormonatkarīgo ļaundabīgo audzēju lokalizācija;

71.2. otrais līmenis:

71.2.1. dzemdes kakla displāzijas ārstēšanas metodes;

71.2.2. olnīcu pirmsvēža stadija;

71.3. trešais līmenis:

71.3.1. endometrija vēzis, saslimšanas riska grupas;

71.3.2. endometrija hiperplāzijas veidi un ārstēšana;

71.3.3. ārsta taktika onkoloģiski konstatētā paaugstinātā estrogēnu līmeņa gadījumos menopauzē;

71.3.4. olnīcu vēža simptomātika, metastazēšanās ceļi, diferenciāldiagnoze;

71.3.5. krūšu dziedzeru vēzis, klīnika, saslimšanas riska grupas.

72. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādiem jautājumiem personas, ģimenes, sabiedrības un mentālajā veselībā:

72.1. sabiedrības veselības jēdziens un ar to saistītie ģimenes medicīnas aspekti;

72.2. galvenās sabiedrības veselības darbības sfēras;

72.3. iedzīvotāju veselības novērtēšana un veselības aprūpes darba novērtēšana;

72.4. paņēmieni iedzīvotāju veselības novērtēšanai;

72.5. pastāvošā veselības aprūpes sistēma valstī un ģimenes ārsta vieta tajā;

72.6. veselības aprūpes finansēšana;

72.7. slimību ietekme uz sabiedrības funkcionēšanu;

72.8. statistisko un citu datu vākšana, to zinātniskie un ētiskie aspekti;

72.9. uz ģimeni orientētā veselības aprūpe un tās līmeņi;

72.10. stress, emocijas un slimības, to savstarpējā saistība;

72.11. prāta spējas kā personību noteicošs faktors un to ietekme uz personas veselību;

72.12. personības novērtēšanas metodes;

72.13. psiholoģiskie ārstēšanas aspekti;

72.14. mentālā veselība un pataloģija.

73. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādiem jautājumiem psihiatrijā:

73.1. psihisko slimību un traucējumu cēloņi, veicinošie faktori, patoģenētiskie mehānismi;

73.2. paņēmieni psihisko slimību un traucējumu diagnosticēšanai primārās aprūpes līmenī;

73.3. psihopatoloģisko sindromu sistemātika un klasifikācija;

73.4. galvenās psihopatoloģisko sindromu grupas un ģimenes ārsta uzdevumi to diagnosticēšanā un novērošanā pacientam ārstējoties mājas apstākļos;

73.5. citu saslimšanu vai traumu izraisītie psihiskie traucējumi, to vadīšana un ģimenes ārsta taktika;

73.6. alkoholisma, narkomānijas un toksikomānijas galvenie simptomi, to diferenciāldiagnostika, paasinājumu diagnosticēšana un novērošana primārās aprūpes līmenī;

73.7. seksoloģijas jēdziens - psihoterapijas pamatelementi, mentālā stāvokļa testēšana;

73.8. psihosomātiskās slimības, to cēloņi, profilakse un ārstēšanas īpatnības;

73.9. tiesiskie jautājumi psihiatrijā, rīcības spējas, pieskaitāmība, slimnieku tiesību aizsardzība, slimnieku konsultēšanas un stacionēšanas noteikumi, darba spēju noteikšana;

73.10. psihiski slimo rehabilitācijas galvenie veidi un pamatprincipi, ārpusstacionāra psihiatriskā palīdzība.

74. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādu slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanu, operācijas indikācijām un profilaksi uroloģijā šādos līmeņos:

74.1. otrais līmenis:

74.1.1. fimoze, parafimoze;

74.1.2. paranefrīts, prostatīts;

74.1.3. nierakmeņu slimība;

74.2. trešais līmenis:

74.2.1. akūtas sēklinieku slimības;

74.2.2. prostatas, sēklinieka audzēji.

75. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādu ādas un zemādas veidojumu klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanu, operācijas indikācijām un profilaksi šādos līmeņos:

75.1. pirmais līmenis: kārpas, varžacis;

75.2. otrais līmenis: lipoma un ateroma;

75.3. trešais līmenis:

75.3.1. bazalioma;

75.3.2. melanoma.

76. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādu patoloģiju diagnosticēšanu un ārstēšanu strutainajā ķirurģijā šādos līmeņos:

76.1. pirmais līmenis:

76.1.1. furunkuls;

76.1.2. karbunkuls;

76.1.3. virspusēji pēcinjekciju abscesi;

76.1.4. hidradenīts;

76.1.5. subkutāns panarīcijs, paronīhijs;

76.1.6. izgulējumi;

76.1.7. sastrutojošas brūces ar lokālu klīniku;

76.2. otrais līmenis:

76.2.1. erisipelas (roze);

76.2.2. hidradenīts;

76.2.3. subkutāns panarīcijs, paronīhijs;

76.2.4. mastīts;

76.2.5. akūts un hronisks paraproktīts;

76.2.6. anālās fisūras;

76.2.7. sastrutojusi brūce ar limfadenītu un limfangoītu;

76.3. trešais līmenis:

76.3.1. osteomielīts;

76.3.2. cīpslu un kaulu panarīcijs;

76.3.3. akūts un hronisks epiteliālo eju iekaisums;

76.3.4. sastrutojumi sejā, galvā un citās bīstamās ķermeņa daļās;

76.3.5. sepse.

77. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādām diagnostiskām un ārstnieciskām manipulācijām ķirurģijā:

77.1. infūzija, transfūzija;

77.2. sterilu operāciju galdu, veļas, materiālu, instrumentu sagatavošana;

77.3. pirmsoperāciju sagatavošanās;

77.4. ādas vai zemādas šuvju uzlikšana;

77.5. ādas šuvju noņemšana;

77.6. dobumu punkcijas (pleiras, vēdera, hidroceles, ceļa locītavas bursas, elkoņa locītavas bursas);

77.7. urīnpūšļa kateterizācija un punkcija;

77.8. lokāla, vadu, intrakutāna anestēzija;

77.9. visa veida imobilizācijas;

77.10. incīzijas;

77.11. ādas, zemādas veidojumu ekscīzijas;

77.12. rektālā izmeklēšana (manuāli).

78. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst zināšanas par šādiem jautājumiem ķirurģijā, onkoloģijā un ortopēdijā:

78.1. ķirurģisko slimnieku rehabilitācija, hronisko slimnieku aprūpe un darba ekspertīze;

78.2. ortopēdisko slimnieku indikācijas operācijām un rehabilitācija;

78.3. taktika onkoloģisko saslimšanu gadījumā;

78.4. inoperablo slimnieku aprūpe.

79. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā:

79.1. neatliekamās medicīniskās palīdzības un dzīvības uzturēšanas pasākumu veikšana pacientiem ar vitālo funkciju traucējumiem pirmshospitālā etapā:

79.1.1. samaņas līmeņa novērtēšana;

79.1.2. elpceļu stāvokļa un elpošanas novērtēšana;

79.1.3. elpošanas nodrošināšana ar un bez palīglīdzekļiem (elpvadi, elpināmais maiss, sejas maskas, krikotomija);

79.1.4. cirkulācijas novērtēšana;

79.1.5. cirkulācijas nodrošināšana;

79.2. paplašinātā dzīvības pamatfunkciju uzturēšana pēc padziļinātās sirds-plaušu reanimācijas algoritmiem normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā:

79.2.1. ventrikulu fibrilācijas un bezpulsa ventrikulu tahikardijas algoritms;

79.2.2. asistolijas algoritms;

79.2.3. bezpulsa sirds elektriskās aktivitātes algoritms;

79.3. palīdzības sniegšana traumas pacientiem pirmshospitālā etapā:

79.3.1. cietušo primārā apskate;

79.3.2. cietušo šķirošana;

79.3.3. cietušo sekundārā apskate;

79.3.4. dzīvībai svarīgo funkciju stabilizācija;

79.3.5. traumatiskā un hipovolēmiskā šoka ārstēšana;

79.3.6. cietušo nešanas un pārvietošanas tehnika;

79.3.7. imobilizācijas metodes;

79.3.8. ārējās asiņošanas apturēšanas metodes;

79.3.9. neatliekamā medicīniskā palīdzība pie dažādu anatomisko apvidu bojājumiem:

79.3.9.1. galvas trauma;

79.3.9.2. ekstremitāšu trauma;

79.3.9.3. krūšu kurvja trauma;

79.3.9.4. vēdera trauma;

79.3.9.5. muguras trauma.

80. Pēcdiploma apmācības laikā ģimenes ārstam jāapgūst pamatzināšanas par šādiem jautājumiem katastrofu medicīnā:

80.1. jēdziens par katastrofu medicīnas menedžmentu:

80.1.1. trauksmes izziņošanas principi;

80.1.2. ārkārtējo medicīnisko situāciju pārvaldīšanas organizācija notikuma vietā;

80.2. jēdziens par katastrofu psiholoģiju:

80.2.1. psiholoģisko faktoru loma dažādos katastrofu situācijas posmos;

80.2.2. kolektīvās reakcijas ekstremālās situācijās, to ietekmēšanas iespējas;

80.2.3. posttraumatiskie traucējumi cietušajiem un glābšanas komandas dalībniekiem;

80.3. toksikoloģijas un radioloģijas pamatjēdzieni:

80.3.1. riska zonas;

80.3.2. individuālie aizsarglīdzekļi.

Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas priekšsēdētājs A.Lasmanis

 

 

Katastrofu medicīnas ārsta specialitātes

nolikums

I. Vispārīgie noteikumi

1. Katastrofu medicīnas ārsta specialitāte ir ārstniecības personu pamatspecialitāte, kurā ārsts veic neatliekamās medicīniskās palīdzības plānošanu un organizācijas nodrošināšanu cietušajiem (saslimušajiem) ārkārtējās medicīniskās situācijās.

2. Katastrofu medicīnas ārsts ir ārsts ar augstāko medicīnisko izglītību, kurš atbilstoši šim nolikumam apguvis pēcdiploma apmācības programmu katastrofu medicīnā, nokārtojis sertifikācijas eksāmenu un ieguvis katastrofu medicīnas ārsta sertifikātu.

II. Sertificēta katastrofu medicīnas ārsta darbība

3. Sertificēta katastrofu medicīnas ārsta profesionālās darbības galvenie pienākumi ir:

3.1. neatliekamās medicīniskās palīdzības un katastrofu medicīnas stratēģijas plānošana, vadīšana un īstenošana;

3.2. katastrofu medicīnas sistēmā iesaistīto ārstniecības struktūrvienību darba vadīšana un koordinēšana ārkārtējās situācijās;

3.3. katastrofu medicīnas sistēmā darbībai nepieciešamo normatīvo aktu projektu izstrādāšana;

3.4. katastrofu riska medicīniskās analīzes veikšana;

3.5. katastrofu medicīnas perspektīvās attīstības programmas izstrādāšana;

3.6. katastrofu medicīnas plānu projektu izstrādāšana;

3.7. katastrofu medicīnas resursu plānošana;

3.8. vienotas pirmās palīdzības apmācības sistēmas organizēšana un realizācija;

3.9. vienotas mācību programmas realizācija ārstniecības personām neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanai ārkārtējās situācijas un katastrofu medicīnas jautājumos;

3.10. semināru un treniņapmācību organizēšana neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā un ārkārtēju medicīnisku situāciju modelēšana;

3.11. katastrofu medicīnas pasākumu koordinēšana ar citiem valsts avārijas un glābšanas sistēmā iesaistītajiem dienestiem;

3.12. pirmās un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

3.13. savas profesionālās kvalifikācijas uzturēšana un celšana.

III. Sertificēta katastrofu medicīnas ārsta atbildība

4. Sertificēts katastrofu medicīnas ārsts ir atbildīgs:

4.1. par šā nolikuma 3.punktā minēto pienākumu izpildi;

4.2. par viņa veikto pasākumu apjomu un pilnību;

4.3. par viņa veiktajām diagnostiskām un ārstnieciskām manipulācijām;

4.4. par konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi un viņa privāto dzīvi;

4.5. par medicīnas ētikas normu ievērošanu attiecībās ar pacientiem, kolēģiem un pacientu piederīgajiem;

4.6. par tā nesertificētā ārsta darbību, kurš strādā viņa vadībā, izņemot šā nolikuma 6.punktā minētajos gadījumos.

IV. Nesertificēta ārsta darbība un

atbildība katastrofu medicīnā

5. Katastrofu medicīnā nesertificēta ārsta kompetences apjomu nosaka tās ārstniecības iestādes vadītājs, kurš pieņēmis šo ārstu darbā un sertificēts katastrofu medicīnas ārsts, kura vadībā nesertificētais ārsts strādā.

6. Nesertificēts ārsts ir atbildīgs:

6.1. par sertificēta katastrofu medicīnas ārsta norādījumu izpildi;

6.2. par savām tehniskām kļūdām un paviršību;

6.3. par konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi un viņa privāto dzīvi.

 

V. Pēcdiploma izglītība

katastrofu medicīnā un tās saturs

7. Pēcdiploma apmācības kopējais ilgums katastrofu medicīnā ir trīs gadi un tie ietver nepieciešamo teorētisko un praktisko zināšanu, iemaņu un pieredzes apgūšanu katastrofu medicīnas sistēmā.

8. Visu veidu katastrofu medicīnas ārstu apmācības mērķis ir iegūt teorētiskās zināšanas, prasmi un pieredzi, lai plānotu un organizētu neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu cietušajiem (saslimušajiem) ārkārtējās medicīniskās situācijās.

9. Katastrofu medicīnas ārstam jābūt detalizētām zināšanām par šādiem jautājumiem:

9.1. katastrofu medicīnas pārvaldīšana (menedžments):

9.1.1. katastrofu definīcija un klasifikācija;

9.1.2. katastrofu risks, riska definīcija, potenciālais katastrofu risks Latvijā un riska samazināšana;

9.1.3. katastrofu medicīniskās nopietnības indekss;

9.1.4. katastrofu medicīnas jēdziens, mērķi un uzdevumi;

9.1.5. katastrofu medicīnas sistēmu reglamentējošie dokumenti;

9.1.6. trauksmes izziņošana ārkārtējās medicīniskās situācijās;

9.1.7. operatīvo dienestu sadarbība un pienākumi ārkārtējās medicīniskās situācijās;

9.1.8. katastrofu medicīnas plāni - valsts, pilsētas, rajona un ārstniecības iestādes plāni;

9.1.9. katastrofu ekipējums, glābšanas ekipējums, aizsargekipējums un medicīniskais ekipējums (medicīniskie materiāli, medikamenti);

9.1.10. medicīniskās rezerves, to mobilizācija un izmantošana;

9.1.11. aizsardzība un drošība ārkārtējās situācijās - glābšanas dienestu personāla, medicīniskā personāla, pacientu un iedzīvotāju aizsardzība;

9.1.12. cietušo (saslimušo) šķirošana - vispārējie principi, cietušo (saslimušo) sadalīšana prioritātes grupās un transportēšanas kārtība;

9.1.13. prehospitālā etapa neatliekamās medicīniskās palīdzības organizācija ārkārtējās medicīniskās situācijās;

9.1.14. specializēti pasākumi prehospitālā etapā ķīmisko vielu un radiācijas iedarbības gadījumos;

9.1.15. ārkārtējo medicīnisko situāciju pārvaldīšanas organizācija ārstniecības iestādē - vispārējie principi, trauksmes izziņošana, gatavības līmeņi, neatliekamās palīdzības sniegšana cietušajiem (saslimušajiem);

9.1.16. rīcība, ja negadījumā iesaistīta ārstniecības iestāde - trauksmes izziņošana, slimnieku evakuācija;

9.1.17. informācijas sniegšanas organizācija katastrofu gadījumos - informācijas centra organizēšana, piederīgo un preses pārstāvju informēšana;

9.2. anestezioloģija un reanimatoloģija:

9.2.1. sirds - plaušu reanimācijas pamata algoritms;

9.2.2. sirds - plaušu reanimācijas pamata algoritma īpatnības zīdaiņiem un bērniem;

9.2.3. sirds - plaušu reanimācijas algoritms asinsrites apstāšanās gadījumā (kambaru fibrilācijas algoritms, jēdziens par defibrilāciju, asistolijas algoritms);

9.2.4. asiņošanas pagaidu apturēšanas metodes;

9.2.5. skābekļa piegādes un plaušu palīgventilācijas metodes;

9.2.6. dzīvības pamatfunkciju uzturēšanas principi šādos gadījumos:

9.2.6.1. elpošanas ceļu nosprostojums (nosmakšana, noslīkšana, strangulācija);

9.2.6.2. šoks;

9.2.6.3. koma;

9.2.6.4. hipotermija;

9.2.6.5. hipertermija;

9.2.6.6. elektrotrauma;

9.2.7. atsāpināšanas metodes, kuras izmanto neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā (ar narkotiskiem analgētiķiem, slāpekļa oksidulu, ketamīnu, analgēzija, sedācija);

9.3. ķirurģija un traumatoloģija:

9.3.1. ievainojuma mehānisma novērtēšana cietušajiem (saslimušajiem);

9.3.2. liela spēka trula trauma, tās īpatnības;

9.3.3. penetrējoša trauma, tās īpatnības;

9.3.4. šauti ievainojumi - zemas un augstas enerģijas šāviņu radīti ievainojumi, to īpatnības, dzīvībai svarīgu funkciju stabilizācijas un ārstēšanas principi;

9.3.5. sprādziena radīta trauma, tās īpatnības, neatliekamā medicīniskā palīdzība un citi ārstēšanas principi;

9.3.6. apdegumi, to pakāpes, neatliekamā medicīniskā palīdzība un citi ārstēšanas principi;

9.3.7. apsaldējumi, neatliekamā medicīniskā palīdzība un citi ārstēšanas principi;

9.3.8. politrauma, īpatnības vecuma grupās, vadošo bojājumu noteikšanas principi, neatliekamā medicīniskā palīdzība un citi ārstēšanas principi;

9.3.9. cietušo (saslimušo) novērtēšana un šķirošana prehospitālā un hospitālā etapā;

9.3.10. hipovolēmiskais (hemorāģiskais) šoks, tā ārstēšana;

9.3.11. neirogēnais šoks, tā ārstēšana;

9.3.12. neatliekamā medicīniskā palīdzība dažādu anatomisko apvidu traumu gadījumos (slēgta un vaļēja krūšu kurvja traumas, galvas, mugurkaula, iegurņa un vēdera traumas, ekstremitāšu kaulu lūzumi, mežģījumi, saspiedumi);

9.3.13. brūču primārās ķirurģiskās apdares principi;

9.4. ķīmisko vielu radīti bojājumi:

9.4.1. ķīmisku vielu radīto bojājumu risks Latvijā (biežāk sastopamās toksiskās, ķīmiskās vielas, kuras var izraisīt ķīmiskus bojājumus, saindēšanās ceļi un mehānismi);

9.4.2. ķīmiskas avārijas vietas izolācijas zonas, to raksturojums;

9.4.3. taktika un rīcība notikuma vietā ķīmiskas avārijas gadījumā;

9.4.4. cietušo (saslimušo) šķirošanas principi lielās ķīmiskās avārijās;

9.4.5. neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta rīcība notikuma vietā ķīmiskas avārijas gadījumā;

9.4.6. cietušo (saslimušo) dekontaminācijas principi;

9.4.7. medikamenti pie saindēšanās ar biežāk sastopamām ķīmiskām vielām (organofosfāti, kairinošās vielas, cianīdi, nitrīti);

9.4.8. medicīniskā personāla individuālie aizsardzības līdzekļi ķīmiskās avārijās (pilna sejas maska, pusmaska, aizsargtērps), to pielietošanas principi;

9.4.9. cietušo (saslimušo) ārstēšanas principi;

9.4.10. ķīmiskās kaujas vielas, neatliekamā medicīniskā palīdzība to pielietošanas gadījumā;

9.4.11. iedzīvotāju aizsardzības principi ķīmiskos negadījumos;

9.5. radiācijas radīti bojājumi:

9.5.1. jonizējošā starojuma veidi (?, ?, ? starojums), to raksturojums un iedarbība uz cilvēka organismu;

9.5.2. radiācijas radīto bojājumu veidi - ārējā un iekšējā apstarošana;

9.5.3. aizsardzības pasākumi avārijās, kas saistītas ar radioaktīvo vielu noplūdi, individuālie aizsardzības līdzekļi;

9.5.4. akūta staru slimība, tās etioloģija, stadijas, klīnika, ārstēšanas principi;

9.5.5. lokālu radiācijas izraisītu bojājumu ārstēšanas principi;

9.6. psiholoģiskā palīdzība ārkārtējās situācijās:

9.6.1. psiholoģiskās palīdzības principi reakcijas cietušajiem (saslimušajiem) un glābšanas dienestu darbiniekiem posttraumatiskā stresa gadījumā;

9.6.2. posttraumatiskās stresa slimības simptomatoloģija;

9.7. infekcijas slimības un epidemioloģija:

9.7.1. infekcijas un epidēmiskais process, to sastāvdaļas;

9.7.2. infekcijas slimību izplatīšanās mehānismi;

9.7.3. pārtikas toksikoinfekcijas;

9.7.4. salmonelloze;

9.7.5. botulisms;

9.7.6. holēra;

9.7.7. difterija;

9.7.8. meningokoku infekcija;

9.7.9. malārija;

9.7.10. trakumsērga;

9.7.11. stinguma krampji.

Latvijas Neatliekamās palīdzības un katastrofu medicīnas

asociācijas prezidents S.Štrihs

 

Veselības aprūpes ārsta

specialitātes nolikums

I. Vispārīgie jautājumi

1. Veselības aprūpes ārsta specialitāte ir ārstniecības personu pamat- specialitāte, kas ietver sevī veselības aprūpes organizācijas pamatjautājumus - veselības aprūpes stratēģijas plānošanu un vadīšanu, personāla sagatavošanu, ekonomiskās, finansiālās un saimnieciskās darbības jautājumu risināšanu.

2. Veselības aprūpes ārsts ir ārsts ar augstāko medicīnisko izglītību, kurš atbilstoši šim nolikumam apguvis pēcdiploma apmācības programmu veselības aprūpes ārsta specialitātē, nokārtojis sertifikācijas eksāmenu un ieguvis veselības aprūpes ārsta sertifikātu, kas dod tiesības praktizēt ārstniecības iestāžu un uzņēmumu vadīšanā.

II. Sertificēta veselības aprūpes ārsta darbība

3. Sertificēta veselības aprūpes ārsta profesionālās darbības pamat-uzdevumi ir:

3.1. apgūt pietiekamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas sabiedrības veselības jautājumu risināšanā (arī saistīto specialitāšu kontekstā);

3.2. plānot un vadīt veselības aprūpes stratēģiju, izstrādāt un attīstīt veselības aprūpes koncepcijas un metodes;

3.3. organizēt slimību profilakses darbu, progresīvu ārstniecības metožu pielietošanu, neatliekamās medicīniskās palīdzības un katastrofu medicīnas darbu;

3.4. veicināt veselīga dzīvesveida, vides un veselības aprūpes problēmu saskaņošanu un līdzsvarošanu;

3.5. veikt iedzīvotāju veselības un demogrāfiskās situācijas analīzi;

3.6. koordinēt ar sociālo aprūpi saistītos jautājumus;

3.7. formulēt vadāmās ārstniecības iestādes darbības pamatuzdevumus un virzienus;

3.8. vadīt un koordinēt struktūrvienību darbu un jaunu medicīnas tehnoloģiju ieviešanu;

3.9. plānot veselības aprūpes resursus, kontrolēt to izlietojumu, personāla piesaistīšanu;

3.10. risināt ekonomiskās, finansiālās un saimnieciskās darbības jautājumus;

3.11. organizēt operatīvo, grāmatvedības un statistisko uzskaiti;

3.12. analizēt, interpretēt un vērtēt statistikas datus, gatavot analīzes un publikācijas par sabiedrības veselības jautājumiem;

3.13. ievērot savā darbībā medicīnas ētikas principus un normatīvos aktus, kas regulē profesionālo darbību.

III. Sertificēta veselības aprūpes ārsta atbildība

4. Sertificēts veselības aprūpes ārsts ir atbildīgs:

4.1. par šā nolikuma 3.punktā minēto pamatuzdevumu veikšanu un to radītajām sekām;

4.2. par saviem pieņemtajiem lēmumiem;

4.3. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

4.4. par savas profesionālās kvalifikācijas uzturēšanu un paaugstināšanu;

4.5. par pakļautībā esošo darbinieku drošību;

4.6. par tā nesertificētā veselības aprūpes ārsta darbību, kurš strādā viņa vadībā, izņemot šā nolikuma 6.punktā minētajos gadījumos.

IV Nesertificēta veselības aprūpes ārsta

darbība un atbildība specialitātē

5. Nesertificēts veselības aprūpes ārsts specialitātē var strādāt tikai sertificēta veselības aprūpes ārsta vadībā.

6. Nesertificēts veselības aprūpes ārsts ir atbildīgs:

6.1. par sertificēta veselības aprūpes ārsta noteikto uzdevumu izpildi;

6.2. par viņam uzdotā darba veikšanu un tā sekām;

6.3. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

6.4. par viņam uzticētajiem darba līdzekļiem un priekšmetiem;

6.5. par savā pakļautībā esošo darbinieku un pacientu drošību;

6.6. par savas profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu.

V. Pēcdiploma izglītība veselības aprūpes ārsta

specialitātē un tās saturs

7. Pēcdiploma apmācība specialitātē ietver nepieciešamo teorētisko zināšanu un praktisko iemaņu un pieredzes apgūšanu pēc Latvijas Veselības aprūpes vadības speciālistu asociācijas apstiprinātas mācību programmas.

8. Pēcdiploma apmācības laikā veselības aprūpes ārstam jāapgūst zināšanas šādos jautājumos:

8.1. veselības aprūpes juridiskie principi un veselības aprūpi reglamentē-jošie likumi un normatīvie akti;

8.2. darba devēja tiesības, pienākumi un atbildība;

8.3. darbinieka tiesības, pienākumi un atbildība;

8.4. ekonomika, tās būtība un pamatjēdzieni;

8.5. ekonomiskā teorija un politika;

8.6. ekonomiskā efektivitāte un ekonomiskās sistēmas;

8.7. uzņēmējdarbība, īpašuma formas, nauda;

8.8. veselības aprūpes organizācija un tās psihosociālie aspekti;

8.9. veselības aprūpes stratēģija un politika Latvijā;

8.10. veselība visiem 21.gadsimtā;

8.11. Pasaules veselības organizācijas un Latvijas sadarbības analīze;

8.12. galvenie medicīnas zinātniskās pētniecības virzieni pasaulē un Latvijā;

8.13. kvalitāte un efektivitāte veselības aprūpē;

8.14. medicīniskā informācija un statistika;

8.15. medicīniskā dokumentācija un lietvedība;

8.16. epidemioloģija un slimību cēloņi;

8.17. preventīvo pasākumu organizēšana veselības veicināšanai.

Veselības aprūpes vadības speciālistu asociācijas prezidents Z. Kovaļčuks

Ārsta eksperta

specialitātes nolikums

I. Vispārīgie jautājumi

1. Ārsta eksperta (ekspertīzes ārsta) specialitāte ir ārstniecības personu papildspecialitāte, kurā ārsts patstāvīgi nodarbojas ar medicīnisko ekspertīzi un sniedz eksperta atzinumus.

2. Ārsts eksperts ir ārsts ar augstāko medicīnisko izglītību, kurš atbilstoši šim nolikumam ir apguvis pēcdiploma apmācības programmu ārsta eksperta specialitātē, nokārtojis sertifikācijas eksāmenu un ieguvis ārsta eksperta sertifikātu.

II. Sertificēta ārsta eksperta darbība

3. Sertificēta ārsta eksperta profesionālās darbības galvenie pienākumi ir:

3.1. noteikt fiziskās personas veselības stāvokli;

3.2. noteikt veselības stāvokļa atbilstību veicamajam darbam īpašos apstākļos nodarbinātajiem, iekšlietu un aizsardzības spēku darbiniekiem, transporta līdzekļu vadītājiem un apkalpes locekļiem, ieroču nēsātājiem un lietotājiem;

3.3. noteikt pacienta veselības un darbspēju zaudējuma veidu un pakāpi;

3.4. noteikt pacienta invaliditātes cēloni un invaliditātes iestāšanās laiku;

3.5. novērtēt medicīnas darbinieku rīcības atbilstību likumiem un citiem normatīvajiem aktiem;

3.6. novērtēt pacienta veselībai nodarītos bojājumus un kaitējumus;

3.7. sniegt pirmo un neatliekamo medicīnisko palīdzību;

3.8. uzturēt un paaugstināt savu profesionālo kvalifikāciju.

4. Profesionālās darbības veikšanai sertificētam ārstam ekspertam nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem:

4.1. medicīniskā ekspertīze, medicīniskās ekspertīzes priekšmeti un eksperta atzinums;

4.2. veselības aprūpes organizācija un finansēšana;

4.3. medicīniskā dokumentācija un medicīniskā lietvedība;

4.4. medicīnas ētika un deontoloģija;

4.5. saskarsmes psiholoģijas pamati;

4.6. slimību diagnostika, diferenciāldiagnostika, ārstēšana un rehabili-tācija iegūtajā klīniskajā pamatspecialitātē.

III. Sertificēta ārsta eksperta atbildība

5. Sertificēts ārsts eksperts ir atbildīgs:

5.1. par šā nolikuma 3.punktā minēto pienākumu izpildi;

5.2. par viņa sniegtajiem atzinumiem un vērtējumiem;

5.3. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

5.4. par konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi un viņa privāto dzīvi;

5.5. par medicīnas ētikas normu ievērošanu attiecībās ar pacientiem, kolēģiem un pacientu piederīgajiem;

5.6. par tā nesertificētā ārsta darbību, kurš strādā viņa vadībā, izņemot šā nolikuma 7.punktā minētajos gadījumos.

IV. Nesertificēta ārsta darbība un atbildība

ārsta eksperta specialitātē

6. Nesertificēts ārsts ārsta eksperta specialitātē var strādāt tikai sertificēta ārsta eksperta vadībā.

7. Nesertificēts ārsts ir atbildīgs:

7.1. par sertificēta ārsta eksperta noteikto uzdevumu izpildi;

7.2. par paša sniegtajiem atzinumiem un vērtējumiem;

7.3. par savām tehniskajām kļūdām un paviršību;

7.4. par konfidencialitātes saglabāšanu attiecībā uz informāciju, kas iegūta par pacienta ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi un viņa privāto dzīvi.

V. Pēcdiploma izglītība ārsta eksperta

specialitātē un tās saturs

8. Pēcdiploma apmācības kopējais ilgums ārsta eksperta specialitātē ir divi gadi un tie iedalās šādi:

8.1. pirmajā apmācības gadā:

8.1.1. veselības aprūpes organizācija - divi mēneši;

8.1.2. medicīniskā dokumentācija - divi mēneši;

8.1.3. medicīnas ētika un deontoloģija - viens mēnesis;

8.1.4. klīniskā pamatspecialitāte - pieci mēneši;

8.1.5. neatliekamā medicīniskā palīdzība un katastrofu medicīna - divi mēneši;

8.2. otrajā apmācības gadā - medicīniskā ekspertīze.

9. Pēcdiploma apmācība ārsta eksperta specialitātē ietver nepieciešamo teorētisko zināšanu, praktisko iemaņu un pieredzes apgūšanu medicīniskajā ekspertīzē.

10. Lai iegūtu ārsta eksperta sertifikātu, ārstam ir jābūt sertificētam pamatspecialitātē un jānostrādā tajā ne mazāk kā trīs gadi.

11. Pēcdiploma apmācības laikā ārstam ekspertam jāapgūst teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem:

11.1. veselības aprūpes organizācija un finansēšana:

11.1.1. likumdošanas un valsts pārvaldes institūcijas, institūcijas, kas veido un īsteno valsts veselības aprūpes politiku;

11.1.2. pašvaldību institūciju loma veselības aprūpes organizācijā (pašvaldību Labklājības departamenti, veselības aprūpes nodaļas (pārvaldes), reģionālās slimokases un norēķinu kases);

11.1.3. veselības aprūpes pārvaldes institūciju kompetences sadale un to savstarpējā pakļautība;

11.1.4. ārstniecības iestādes (valsts, pašvaldību, privātās ārstniecības iestādes, budžeta iestādes, uzņēmumi un uzņēmējsabiedrības, to iespējas un savstarpējā sadarbība, pakļautība);

11.1.5. veselības aprūpes un sociālās apdrošināšanas finansēšanas principi (valsts obligātās veselības apdrošināšanas sistēma: valsts veselības aprūpes speciālais budžets, tā struktūra, ienākumu avoti, izlietošanas kārtība, vienotas finansu plūsmas kontroles mehānismi, budžetam nodarītā kaitējuma kompensācijas principi);

11.1.6. starptautiskās sadarbības līgumi veselības aprūpes jomā;

11.1.7. veselības aprūpi reglamentējošie likumi un citi normatīvie akti;

11.1.8. slimību diagnozes noteikšanas un ārstēšanas standarti;

11.1.9. tiesu medicīniskā prakse (civillietu un krimināllietu medicīnas jomā tiesvedības process, Latvijas Ārstu biedrības ārstu arodtiesa, prakses ārstu civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana);

11.2. medicīniskā dokumentācija un lietvedība:

11.2.1. medicīniskā un uzskaites dokumentācija ambulatorajās ārstniecības iestādēs un ārstu praksēs (ambulatorā slimnieka medicīniskā karte, ambulatorā pacienta rēķintalons kasei, ambulatorā pacienta apmeklējuma rēķintalons, tuberkulozes slimnieka novērošanas kontrolkarte un talons, onkoloģiskā slimnieka novērošanas kontrolkarte, ārstu mājas izsaukumu reģistrācijas žurnāls, bērnu zobārstnieciskās aprūpes kontrolsaraksts, ārsta apmeklējumu un mājas vizīšu uzskaites lapa, zobārsta (stomatologa) darba uzskaites lapa, zobārstniecības pacienta ambulatorā karte, reimatoloģiskā slimnieka karte, medicīniskā uzziņa, medicīniskā izziņa (ārsta profesionāli konsultatīvais slēdziens) par veselības stāvokli personai, kas stājas augstskolā, arodskolā, vidējā speciālā mācību iestādē, pusaudzim stājoties darbā, sabiedriski bīstami psihiski slimas personas kontrolkarte, grūtnieces un dzemdētājas individuālā karte, cukura diabēta slimnieka uzskaites karte, bērna invalīda primārās uzskaites karte un talons, izraksts no ambulatorā slimnieka medicīniskās kartes, procedūru uzskaites žurnāls, ar krimināla rakstura traumām uzņemto pilsoņu reģistrācijas žurnāls, antirābiskās palīdzības karte, steidzams paziņojums par infekcijas slimību, saindēšanos ar pārtiku, akūtu profesionālu saindēšanos, neparastu reakciju pēc potes, paziņojums par slimnieku ar pirmoreiz dzīvē diagnosticētu vēža vai cita ļaundabīga audzēja diagnozi, medicīnas apliecība par dzimšanu, apliecība par nāves iestāšanos u.c.);

11.2.2. medicīniskā un uzskaites dokumentācija stacionārā (slimnieka uzņemšanas un hospitalizācijas atteikumu reģistrācijas žurnāls, stacionāra slimnieka medicīniskā karte, grūtniecības pārtraukšanas medicīniskā karte, temperatūras lapa, transfūzo līdzekļu pārliešanas reģistrācijas lapa, stacionāra slimnieku kustības un gultu fonda uzskaites lapa, dzemdību reģistrācijas žurnāls stacionārā, galveno rādītāju lapa par slimnieka stāvokli reanimācijas un intensīvās terapijas nodaļā (palātā), patologanatomiskās izmeklēšanas protokols, nosūtījums patologohistoloģiskai izmeklēšanai, slimnieku kustības un gultu fonda uzskaites kopsavilkums stacionārā (nodaļā), izraksts no stacionāra slimnieka medicīniskās kartes slimniekam ar ļaundabīgo audzēju, no stacionāra izrakstītā (mirušā) slimnieka karte, dzemdību vēsture, jaundzimušā attīstības vēsture u.c.);

11.2.3. stingrās uzskaites dokumentācija (darba nespējas lapas, invaliditātes apliecības, miršanas apliecības, izziņas bērna pabalsta saņemšanai, narkotisko vielu recepšu veidlapas, norēķinu taloni u.c.);

11.2.4. veselības un darbspēju ekspertīzes dokumentācija (nosūtījums uz darba ekspertīzes ārstu komisiju (DEĀK), profesionālo saslimšanu vai sakropļojumu darbā apliecinošie dokumenti, veselības un darbspēju ekspertīzes akts, invalīda personīgā lieta, invaliditātes apliecība, valsts darba ekspertīzes ārstu komisijas obligātie reģistrācijas un uzskaites žurnāli u.c.);

11.2.5. dokumentācija, kas apliecina personas veselības stāvokļa atbilstību veicamajam darbam (valsts obligātajā dienestā iesaucamā veselības pārbaudes akts, slimības apliecība, transportlīdzekļu vadītāju un personu, kuras vēlas iegādāties un nēsāt šaujamieročus un speciālos pašaizsardzības līdzekļus, veselības pārbaudes karte, medicīniskā uzziņa un reģistrācijas žurnāls u.c.);

11.3. medicīnas ētika un deontoloģija:

11.3.1. medicīnas darbinieka attiecības ar pacientu, pacienta piederīgajiem, pacienta darba biedriem;

11.3.2. jatrogēnās slimības (būtība, cēloņi, profilakse);

11.3.3. medicīnas darbinieku savstarpējās attiecības un saskarsme kolektīvā;

11.3.5. atbildības ētika (individuālā un kolektīvā atbildība, kolektīvā lēmuma izstrādāšanas un pieņemšanas metodika);

11.3.6. konfliktu izskatīšana un risināšana;

11.3.7. veselības aprūpe un masu mēdiji;

11.4. klīniskā pamatspecialitāte:

11.4.1. specialitātei nepieciešamās vispārējās zināšanas (anatomija, fizioloģija, bioķīmija, patoloģija, patofizioloģija, ģenētika, imunoloģija);

11.4.2. specialitātei nepieciešamās zināšanas un iemaņas diagnostikā (anamnēzes ievākšanas un slimnieka izmeklēšanas metodika un tehnika, galveno laboratorisko izmeklējumu veikšana, speciālās diagnostikas aparatūras izmantošana, datu izvērtēšana, diferenciāldiagnostika);

11.4.3. specialitātē nepieciešamās zināšanas un iemaņas ārstēšanā (medikamentozā un ķirurģiskā ārstēšana, ārstēšanas palīgmetodes, rehabilitācija, to principi, indikācijas, iespējamie sarežģījumi, blakus parādības);

11.4.4. pārejoša un pastāvīga darba spēju zuduma ekspertīze;

11.4.5. sadarbība ar citu specialitāšu ārstiem;

11.4.6. nozioloģiskās vienības;

11.5. medicīniskā ekspertīze:

11.5.1. informācijas iegūšana (dokumentācijas meklēšana un pētīšana, līdzdalībnieku un liecinieku iztaujāšanas metodika, mērķtiecīgi izmeklējumi un pētījumi, speciālistu konsultāciju saņemšanas metodika, izmeklēšanas plānošana sarežģītas vai liela apjoma ekspertīzes veikšanai);

11.5.2. iegūto datu apkopošana un izvērtēšana (tabulu, shēmu, grafiku sastādīšana, speciālistu atzinumu un ieteikumu uzklausīšanas metodika);

11.5.3. atzinuma veidošana (atzinuma formas izvēle, shēmas izstrādāšana, dokumentārā noformēšana);

11.5.4. eksperta pieņemto lēmumu realizācijas kārtība;

11.5.5. apelācijas kārtība medicīniskajā ekspertīzē;

11.6. neatliekamā medicīniskā palīdzība un katastrofu medicīna.

Latvijas Ārstu ekspertu asociācijas priekšsēdētājs A.Eizāns

 
Tiesību akta pase
Nosaukums: Par ārstu specialitāšu nolikumu apstiprināšanu Statuss:
Zaudējis spēku
zaudējis spēku
Izdevējs: Labklājības ministrija Veids: rīkojums Numurs: 350Pieņemts: 05.11.1999.Stājas spēkā: 05.11.1999.Zaudē spēku: 01.01.2006.Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 374/377, 12.11.1999.
Saistītie dokumenti
  • Zaudējis spēku ar
15574
05.11.1999
85
0
  • Twitter
  • Facebook
  • Draugiem.lv
 
0
Šajā vietnē oficiālais izdevējs
"Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu
sistematizācijas funkciju.

Visam Likumi.lv saturam ir informatīvs raksturs.
Par Likumi.lv
Aktualitātes
Noderīgas saites
Atsauksmēm
Kontakti
Mobilā versija
Lietošanas noteikumi
Privātuma politika
Sīkdatnes
Latvijas Vēstnesis "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"
ISO 9001:2015 (kvalitātes vadība)
ISO 27001:2013 (informācijas drošība)