Zemkopības ministrijas rīkojums Nr.20

 

Rīgā 2005.gada 2.februārī

Par pasākumu ieviešanu īpaši jutīgajās teritorijās

Pamatojoties uz Valsts pārvaldes iekārtas likuma 72.panta pirmās daļas 1.punktu un saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 18.decembra noteikumu Nr.531 "Noteikumi par ūdens un augsnes aizsardzību no lauksaimnieciskās darbības izraisītā piesārņojuma ar nitrātiem" 12.¹punktu, 12.³2.punktu, 15.punktu un 16.punktu:

1. Apstiprināt:

1.1. metodi dzīvnieku blīvuma (skaita) aprēķināšanai uz saimniecības rīcībā esošo lauksaimniecībā izmantojamo zemes platību (ha) (1.pielikums);

1.2. kūtsmēslu pagaidu normatīvus (2.pielikums);

1.3. augseku vai augu maiņas izstrādāšanas un realizācijas metodoloģiju (3.pielikums).

2. Atzīt par spēku zaudējušu Zemkopības ministrijas 2004.gada 5.novembra rīkojumu Nr. 402 "Par pasākumu ieviešanu īpaši jutīgajās teritorijās".

3. Rīkojums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

Zemkopības ministrs M.Roze

1.pielikums

Dzīvnieku blīvuma aprēķināšanas metode

1. Atbilstoši rīcības programmā "Rīcības programma īpaši jutīgām teritorijām, uz kurām attiecas paaugstinātas prasības ūdens un augsnes aizsardzībai no lauksaimnieciskās darbības izraisītā piesārņojuma ar nitrātiem" (turpmāk - rīcības programma) noteiktajām prasībām katrā saimniecībā lauksaimniecībā izmantojamās platībās iestrādātā organiskā mēslojuma daudzums (arī pašu dzīvnieku atstātie mēsli) gadā nedrīkst pārsniegt:

- pirmajos četros rīcības programmas īstenošanas gados 210 kg slāpekļa uz hektāru, kas atbilst 2,1 dzīvnieku vienībai (DV_p);

- sākot ar 2008.gadu - 170 kg slāpekļa uz hektāru, kas atbilst 1,7 dzīvnieku vienībām (DV_p) uz hektāru.

2. Lai noteiktu pieļaujamo dzīvnieku blīvumu (skaitu) uz saimniecības rīcībā esošo lauksaimniecībā izmantojamo zemes platību, izmanto šādu formulu:

        DV_p x L

N = -------------- ,

         DV_t

kur N - dzīvnieku blīvums (skaits) uz saimniecības rīcībā esošo lauksaimniecībā izmantojamo zemes platību;

DV_p - pieļaujamās dzīvnieku vienības uz 1 ha;

L - saimniecības rīcībā esošā lauksaimniecībā izmantojamā zemes platība (ha);

DV_t - dzīvnieku vienības saskaņā ar tabulu.

3. Dzīvnieku vienības (DV_t) lauksaimniecības dzīvniekiem

Lauksaimniecības dzīvnieku suga un vecuma grupa	Dzīvnieku vienības (DV)
Slaucamās govis	0,70
Jaunlopi (līdz 6 mēnešiem)	0,20
Jaunlopi (no 6 līdz 12 mēnešiem)	0,35
Vaislas teles (no 12 mēnešiem)	0,50
Gaļas liellopi (no 6 līdz 12 mēnešiem)	0,50
Vaislas buļļi (no 12 mēnešiem)	0,60
Nobarojamās cūkas (30 - 100 kg)	0,03
Zīdītājas sivēnmātes ar sivēniem	0,25
Atšķirtie sivēni (7,5 - 30 kg)	0,007
Kazas (ar kazlēniem), aitas (ar jēriem)	0,09
Zirgi virs 6 mēnešiem vai ķēve ar kumeļiem	0,40
Broileri	0,0004
Dējējvistas	0,006
Tītari, zosis	0,06
Truši	0,024
Strausi	0,11
Kažokzvēri	0,05
Mazie kažokzvēri (ūdeles u.c.)	0,018

DV iegūtas, pamatojoties uz "Kūtsmēslu pagaidu normatīviem" (2.pielikums), ievērojot saražoto kūtsmēslu daudzumu uz dzīvnieku vietu vienā gadā.

Tabulā norādītās dzīvnieku vienības (DV_t) aprēķinātas, par dzīvnieku vienību pieņemot nosacītu dzīvnieku, kas gadā saražo 100 kg slāpekļa kūtsmēslos to glabāšanas laikā.

Lauku attīstības departamenta direktore Ņ.Rakstiņa

2.pielikums

Kūtsmēslu pagaidu normatīvi

Kūtsmēslu normatīvi izmantojami lauksaimniecības ražošanas plānošanas aprēķinos, lai noteiktu agronomiski pamatotas augu barības elementu lietošanas normas, izskaitļotu maksimālo slāpekļa daudzumu, ko atļauts iestrādāt ar kūtsmēsliem, kā arī pieļaujamo lauksaimniecības dzīvnieku blīvumu uz lauksaimniecībā izmantojamās zemes platību.

Kūtsmēslu normatīvi ir doti uz vienu vidējo dzīvnieku gadā (vienu aizpildīto vietu novietnē), rēķinot, ka dzīvnieks kūtī atrodas 365 dienas, pēc tam pārrēķinot uz reālo kūtī stāvēšanas laiku.

Saimniecība var izmantot savus datus par kūtsmēslu ķīmisko sastāvu, ja tie ir atzīstami (kūtsmēslu paraugus ir ņēmis akreditētas sertifikācijas institūcijas pilnvarots paraugu ņēmējs saskaņā ar standartu LVS EN 12579:2002 un analīzes veiktas akreditētā laboratorijā saskaņā ar Latvijas standartu metodēm).

N. p.k.	Lauksaimniecības dzīvnieku suga, vecuma grupa un turēšanas veids	Kūtsmēslu veids	Ieguve gadā, t	Sausna, %	Saturs, kg t-1 dabiski mitru mēslu
					N	P2O5	K20
(1)	(2)	(3)	(4)	(5)	(6)	(7)	(8)
1.	Slaucamās govis, piesietas Izslaukums līdz 5000 kg	Pakaišu kūtsmēsli Šķidrmēsli*	11,5 22,0	18 7	4,1 2,3	2,2 0,9	3,6 1,9
2.	Slaucamās govis, piesietas Izslaukums no 5000 - 6000 kg	Pakaišu kūtsmēsli Šķidrmēsli*	13,5 27,0	20 7	4,4 2,4	2,7 1,2	3,8 2,2
3.	Slaucamās govis, nepiesietas Izslaukums 5000 - 6000 kg Vienlaidus grīda	Pakaišu kūtsmēsli	15,5	20	3,3	4,4	4,3
4.	Slaucamās govis, piesietas Izslaukums 7000 kg un vairāk Redeļu grīda	Pakaišu kūtsmēsli Šķidrmēsli*	17,5 30,0	22 8	5,5 2,6	2,3 1,4	4,4 2,4
5.	Teles (līdz 6 mēneši), piesietas Vienlaidus grīda	Pakaišu kūtsmēsli	2,6	18	3,7	2,5	1,9
6.	Teles (6 mēneši un vecākas), piesietas Vienlaidus grīda	Pakaišu kūtsmēsli Šķidrmēsli*	8,0 15,0	18 7	3,4 2,2	2,5 0,9	1,7 1,8
7.	Nobarojamie jaunlopi (teles un buļļi), piesieti Vienlaidus grīda	Pakaišu kūtsmēsli Šķidrmēsli	11,1 16,0	18 10	3,8 3,7	3,9 2,7	4,0 1,8
8.	Gaļas tipa govis ar teļu, nepiesieti Vienlaidus grīda	Pakaišu kūtsmēsli	12,0	20	3,4	2,9	7,4
9.	Vaislas buļļi, piesieti, Vienlaidus grīda	Pakaišu kūtsmēsli	14,0	20	4,3	5,5	4,2
10.	Nobarojamās cūkas (30 - 100 kg) Vienlaidus grīda Redeļu grīdas	Pakaišu kūtsmēli Šķidrmēsli	1,0 2,0	21 8	7,1 4,9	5,9 4,1	3,2 1,7
11.	Zīdītājas sivēnmātes ar sivēniem Vienlaidus grīda Redeļu grīda (daļēja)	Pakaišu kūtsmēsli Šķidrmēsli	1,5 2,5	26 6	5,4 3,1	6,1 2,6	2,6 0,8
12.	Kazas ar kazlēniem Vienlaidus grīda	Pakaišu kūtsmēsli	1,5	30	7,6	6,7	7,2
13.	Aitas ar jēriem Vienlaidus grīda	Pakaišu kūtsmēsli	1,3	30	7,4	4,3	5,7
14.	Zirgi Vienlaidus grīda	Pakaišu kūtsmēsli	8	31	5,2	3,6	7,5
15.	Broileri	Pakaišu kūtsmēsli	0,02	45	21,7	16,8	11,4
16.	Dējējvistas	Bezpakaišu kūtsmēsli Šķidrmēsli	0,05 0,10	30 10	15,9 6,4	12,2 4,7	6,4 2,2

*Dati ņemti no Labas lauksaimniecības prakses nosacījumiem Latvijā (Jelgava, 1999).

Lauku attīstības departamenta direktore Ņ.Rakstiņa

3.pielikums

Augu maiņas izstrādāšanas metodika saimniecībām, kurās sējplatības ir 10 ha un vairāk

Saimniecības teritorijas organizācijas un augseku ⁽¹⁾ vai augu maiņas ⁽²⁾ plāna izstrādāšanas mērķis - ražot augkopības produkciju, izmantojot un atražojot augsnes potenciālo auglību un saglabājot vidi.

Saskaņā ar 2001.gada 18.decembra MK noteikumiem Nr.531 "Noteikumi par ūdens un augsnes aizsardzību no lauksaimnieciskas darbības izraisītā piesārņojuma ar nitrātiem" 12.³2. punktu īpaši jutīgo teritoriju saimniecībās, kurās sējplatība ir 10 ha un vairāk, jāizstrādā augu maiņas plāns.

Sākot ar 2005. gadu, saimniecībās ir jābūt pieejamam dokumentam, kas satur šādu informāciju:

1.tabula

 

Kultūraugu maiņas plāns saimniecības laukos (nogabalos) pa gadiem

Gads	Iepriekšējais gads 2004		Pašreizējais gads 2005		Nākošais gads 2006		Aiznākošais gads 2007
Lauka* vai nogabala Nr.	Priekšaugs (ha)	Starpkultū­ra** (ha)	Kultūraugs (ha)	Starpkultūra (ha)	Kultūraugs (ha)	Starpkultūra (ha)	Kultūraugs (ha)	Starpkultūra (ha)

* tiešo maksājumu pieteikumos (ja zemnieks pieteicies) norādītie lauku numuri;

** aizpilda, ja tādas ir.

⁽¹⁾ Augu maiņa - agronomiski pamatota, konkrētiem apstākļiem piemērota kultūraugu secība laukā ar vai bez noteiktas rotācijas laikā, bet ar sējumu struktūras ierobežojumiem laikā katrā platībā.

⁽²⁾ Augseka - agronomiski pamatota, konkrētiem apstākļiem piemērotākā kultūraugu vai papuvju maiņa laikā un telpā. Augsekai iespējamas vairākas organizācijas formas: klasiskā augseka vai to sistēmas; augu maiņa ar vai bez kultūraugu rotācijas katrā platībā.

Augu maiņas plānu var veidot elektroniskā veidā, bet reizi gadā tas jāizdrukā un jāpievieno pārējai saimniecības dokumentācijai.

Ieteikumi augu maiņas izstrādāšanai un plānošanai

1.Augu maiņas uzdevumi

1.1.Izmantot racionāli katru zemes nogabalu, audzējot tur teritorijas ekoloģiskajiem nosacījumiem atbilstošus un augšņu apstākļiem piemērotus kultūraugus.

1.2. Iegūt augstākas kultūraugu ražas, izmantojot priekšaugu efektu un kultūraugu savstarpējo saderību.

1.3. Samazināt mēslošanas un augu aizsardzības līdzekļu daudzumu, pilnīgāk izmantot augsnes dabisko auglību un nodrošināt augu barības elementu zudumu samazināšanos.

1.4. Samazināt saimniekošanas negatīvo ietekmi uz vidi.

2. Agroekoloģiskās prasības, kas jāņem vērā, projektējot un realizējot augu maiņu

2.1. Lai pēc iespējas pilnvērtīgāk izmantotu priekšaugu pozitīvo ietekmi, iespēju robežās jāievēro kultūraugu audzēšanas starplaiki vienā un tajā pašā laukā (2.tabula).

2.tabula

Kultūraugu audzēšanas ieteicamie starplaiki vienā un tajā pašā laukā*

Kultūraugs	Minimālais starplaiks, gadi	Piezīmes
Ziemāju labības: rudzi kvieši	1 1	Starplaikam 1 gads pielīdzināma arī starpkultūru audzēšana.
Vasarāju labības	1	Miežus var audzēt 2 gadus atkārtoti.
Griķi	2
Daudzgadīgie tauriņzieži un galega	4	Ieteicams mainīt tauriņziežu sugas un šķirnes.
Rapsis, ripsis, eļļas rutks, sinepes	3	Audzējot sēklai, starplaiks 3 gadi.
Cukurbietes, lopbarības bietes	4
Kartupeļi	3	Ieskaitot kā starpkultūru - nepilni 3 gadi.
Pākšaugi	4

* šī metodika neattiecas uz sēklaudzētājiem, kuriem jāņem vērā arī blakus esošās saimniecības sējumu izvietojums

2.2. Lai neļautu savairoties augu slimībām un nenoplicinātu augsni, vēlams šāds kultūraugu īpatsvars augsekā vai augu maiņas sējumu platībā (3.tabula).

3.tabula

Ieteicamais kultūraugu īpatsvars augu maiņā vienā platībā

Kultūraugs	%
Graudaugi	65-75
Rapsis vai citi krustzieži	25
Cukurbietes, lopbarības bietes, kartupeļi	25
Tauriņzieži, lini, pākšaugi	20-30

2.3. Lai ierobežotu augsnes eroziju un lai samazinātu barības elementu izskalošanos no tās, ir jāplāno, lai vismaz 50 % no saimniecībā izmantojamās lauksaimniecības zemes rudens un ziemas periodā būtu aizņemta ar kādu kultūraugu vai to pēcpļaujas atliekām. 4. tabulā ir norādīti zaļajām platībām izmantojamie kultūraugi.

4.tabula

Zaļajām platībām izmantojamie kultūraugi

Ziemāju graudaugi (kvieši, rudzi, mieži, tritikāle)

Ziemas rapsis

Daudzgadīgie zālāji

Daudzgadīgie dārzeņi

Augļu koki un ogu krūmi, zemenes

Cukurbietes, lopbarības bietes

Vēlīnie kartupeļi

Kukurūza

Vēlu novācamie dārzeņi (bietes, burkāni, kāposti u.c.)

2.4. Lai samazinātu un ierobežotu augsnes ūdens eroziju, ir jāņem vērā ieteikumi erozijai pakļauto teritoriju apsaimniekošanai (5.tabula).

5.tabula

Praktiskie ieteikumi ūdens erozijai pakļauto platību izmantošanā

Platību virsmas slīpums, grādi	Erozijas raksturojums un ieteikumi platību izmantošanai
Līdz 6°	Nav vērojama būtiska augsnes ūdens erozija. Ierobežojumu kultūraugu izvēlē nav.
No 7 līdz 14°	Auglīgais horizonts daļēji nonests un daļa zemaramkārtas horizonta arot sajaukta. Var izmantot kultūraugu audzēšanai, ja tiek lietoti preterozijas pasākumi: augseka, augsnes apstrādes metodes. Kartupeļus, bietes, dārzeņus var izvietot platībās, kuru virsmas slīpums nepārsniedz 10º , taču vagas jāveido šķērsām nogāzes virzienam. Sējumu struktūrā ieteicams palielināts daudzgadīgo zālaugu īpatsvars.
No 15 līdz 20º	Auglīgais un daļēji arī zemaramkārtas horizonts nonesti. Daļa cilmieža sajaukta aršanas procesā. Jāsaglabā pastāvīga augu sega (velēna) vai arī platības jāapmežo.
Virs 20º	Platības jāapmežo.

2.5. Lai samazinātu augu barības elementu izskalošanos un atkārtoto sējumu negatīvo ietekmi, ir ieteicams audzēt starp­kultūras, ja konkrētajā situācijā (ekonomisku vai tehnoloģisku iemeslu dēļ ) nav iespējams ievērot rekomendētos starplaikus starp vienu kultūru vai izvēlēties labākos priekšaugus (6.tabula).

6.tabula

Starpkultūrām ieteicamās augu sugas

Starpkultūras veids
ziemas	vasaras
	pasējas	pēcpļaujas un rugaines
Ziemas rudzi, ziemas kvieši, ziemas tritikāle, ziemas vīķi, ziemas rapsis un ripsis	Ziemas vīķi, viengadīgā airene, viengadīgā lupīna, vasaras vīķi, baltais amoliņš, āboliņš	Ziemas un vasaras rapsis, ziemas rapsis, eļļas rutks, baltās sinepes, facēlija, lopbarības lupīna, viengadīgā airene, tauriņziežu un krustziežu maisījumi

3. Ieteicamā literatūra un normatīvu bāze

3.1. Boruks A., Lejiņa B. (1991) Lauksaimniecības sistēma Latvijas lauku pārbūves periodā, Rīga, 26 -28 lpp.

3.2. Celma I. (2000) Tauriņziežu un zaļmēslojuma pēcietekmes agroekoloģiskā un ekonomiskā efektivitāte. Lauka izmēģinājumi un demonstrējumi, 1999, 80-82 lpp.

3.3. ES Padomes direktīva 91/676/EEC "Par ūdens aizsardzību pret lauksaimnieciskās darbības rezultātā radušos piesārņojumu ar nitrātiem" 12.12.1991.

3.4. Labas lauksaimniecības prakses nosacījumi (1999) P.Bušmanis (red.), LLU, 103.lpp.

3.5. D.Lapiņš, B.Lejiņa (1997) Augsekas. Ozolnieki, 80.lpp.,

3.6. D.Lapiņš, J.Kažotnieks (2000) Laukkopība, Ozolnieki, 247 lpp.,

3.7. LR "Aizsargjoslu likums" 05.02.1997., grozījumi 21.02.2002.

3.8. LR likums "Par 1974.gada un 1992.gada Helsinku konvencijām par Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzību" 03.03.1994.

3.9. LR likums "Par vides aizsardzību" 06.08.1991., grozījumi 23.01.2002.

3.10. LR likums "Par piesārņojumu" 01.07.2001.

3.11. MK noteikumi "Par ūdens un augsnes aizsardzību no lauksaimnieciskās darbības izraisītā piesārņojuma ar nitrātiem" Nr.531. 18.12.2001.

3.12. MK noteikumi "Par labības sēkl­audzēšanu un sēklu tirdzniecību" Nr.148. 18.04.2000.

3.13. MK noteikumi "Īpaši jutīgo teritoriju apsaimniekošanas pasākumu koordinācijas padomes nolikums" Nr.484. 28.11.2001.

3.14. MK rīkojums "Īpaši jutīgo teritoriju, uz kurām attiecas paaugstinātas prasības ūdens un augsnes aizsardzībai no lauksaimnieciskas darbības izraisītā piesārņojuma ar nitrātiem, rīcības programma" Nr.163. 18.03.2004.

Lauku attīstības departamenta direktore Ņ.Rakstiņa