1. pants. Likuma uzdevumi

Likums «Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību» nosaka invalīdu tiesības un valsts un pašvaldību pienākumus pret invalīdiem Latvijas Republikā.

Šis likums reglamentē invaliditātes noteikšanas kārtību, kā arī kārtību, kādā invalīdiem sniedzama medicīniskā un sociālā palīdzība.

2. pants. Invalīdiem sniedzamās sociālās palīdzības pamatprincipi

Sociālo palīdzību invalīdiem sniedz, ievērojot šādus pamatprincipus:

1) galvenais sociālās palīdzības mērķis ir nodrošināt invalīdu integrāciju sabiedrībā;

2) tiesības uz medicīnisko un sociālo palīdzību ir vienādas visiem invalīdiem;

3) sociālā palīdzība invalīdiem ir individuāla un tā sniedzama savlaicīgi.

3. pants. Medicīniskās un sociālās palīdzības programma

Invalīdu medicīniskās un sociālās palīdzības valsts programmas finansē no valsts pamatbudžeta. Tās koordinē Ministru kabinets, ievērojot invalīdu sabiedrisko organizāciju rekomendācijas.

Invaliditātes samazināšanas, invalīdu rehabilitācijas un sociālās aizsardzības pasākumus veic pašvaldības vai to institūcijas par valsts pamatbudžeta un pašvaldību budžetu līdzekļiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 03.10.1996. un 19.02.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

4. pants. Invalīda jēdziens

Invalīds ir persona, kurai sakarā ar slimību, traumu vai iedzimtu defektu izraisītiem orgānu sistēmu funkciju traucējumiem ir nepieciešama papildu medicīniskā un sociālā palīdzība un kurai ir noteikta invaliditāte šajā likumā un citos tiesību aktos noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 03.10.1996. likumu, kas stājas spēkā 06.11.1996.)

6. pants. Fizisko spēju ierobežojuma dēļ iestājusies invaliditāte

Invaliditāte ir personām, kurām konstatēts kāds no šādiem fizisko spēju ierobežojumiem:

1) balsta-locītavu aparāta vai nervu sistēmas bojājuma dēļ ievērojami traucētas pārvietošanās spējas;

2) ķermeņa vai locekļu iedzimtas vai iegūtas kroplības (īpaši sejas kroplības);

3) slimību, traumu vai iedzimtu defektu izraisīti orgānu sistēmu funkciju traucējumi dažādā pakāpē;

4) redzes orgānu traumas vai saslimšanas rezultātā iestājies aklums vai izteikta vienas acs vai abu acu redzes pavājināšanās;

5) kurlmēmums vai praktisks kurlums.

7. pants. Psihisku slimību dēļ iestājusies invaliditāte

Invaliditāte ir personām, kuru integrāciju sabiedrībā apgrūtina šādas psihiskas slimības:

1) psihozes bez somatiska cēloņa (endogēnas psihozes);

2) neatgriezeniski psihiskie traucējumi, kuru cēlonis ir somatiska saslimšana, trauma vai iedzimts agrīns dažādas izcelsmes centrālās nervu sistēmas bojājums ar dziļu psihiskās attīstības atpalicību;

3) alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarības dēļ radušies smagi somatiski bojājumi un plānprātība;

4) smagas hroniskas neirozes, kas nepakļaujas ilgstošai ārstēšanai, kā arī citas dažādas izcelsmes dziļas personības izmaiņas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.03.2004. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2004.)

8. pants. Nepārejošs fizisko vai psihisko spēju ierobežojums

Par nepārejošu šā likuma izpratnē uzskatāms tāds fizisko vai psihisko spēju ierobežojums, kas ilgst vairāk par sešiem mēnešiem, kā arī tāds (neatkarīgi no ilguma) smagas, prognostiski nelabvēlīgas saslimšanas vai iegūta anatomiska defekta radīts fizisko vai psihisko spēju ierobežojums, ko apstiprina attiecīgās specialitātes ārsts.

(31.03.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2004.)

9. pants. Invaliditātes iedalījums

Invaliditāti atkarībā no fizisko vai psihisko spēju ierobežojuma pakāpes iedala:

1) smagā invaliditātē, nosakot:

a) pirmo invaliditātes grupu,

b) otro invaliditātes grupu;

2) mēreni izteiktā invaliditātē, nosakot trešo invaliditātes grupu.

Pirmo invaliditātes grupu nosaka, ja personai ir ļoti izteikts fizisko vai psihisko spēju ierobežojums, integrācija sabiedrībā bez personas vajadzībām atbilstošas pastāvīgas palīdzības nav iespējama, darba un sevis apkopšanas spējas ir ļoti ierobežotas.

Otro invaliditātes grupu nosaka, ja personai ir izteikts fizisko vai psihisko spēju ierobežojums, integrācija sabiedrībā bez personas vajadzībām atbilstošas palīdzības nav iespējama, darba un sevis apkopšanas spējas ir ierobežotas.

Trešo invaliditātes grupu nosaka, ja personai ir mēreni izteikts fizisko vai psihisko spēju ierobežojums, integrācija sabiedrībā bez personas vajadzībām atbilstošas palīdzības ir apgrūtināta, darba un sevis apkopšanas spējas ir ierobežotas.

Prognozējamā invaliditāte ir slimības vai traumas seku izraisīts fizisko vai psihisko spēju ierobežojums, kad pēc ilgstošas (maksimāli 52 nedēļu) ārstēšanās paredzama invaliditātes noteikšana. Prognozējamās invaliditātes gadījumā invaliditātes grupu vēl nenosaka. Pēc maksimāli 52 nedēļu ārstēšanās un stabilas funkciju ierobežojuma pakāpes konstatēšanas invaliditāti nosaka saskaņā ar šo pantu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Bērniem līdz 16 gadu vecumam invaliditāti nosaka bez iedalījuma grupās.

(03.10.1996. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.12.2002. likumu, kas stājas spēkā 03.01.2003.)

11. pants. Sociālā palīdzība

Katram invalīdam neatkarīgi no invaliditātes cēloņa ir tiesības uz tādu sociālo palīdzību, kāda nepieciešama, lai

— novērstu invaliditāti vai tās progresēšanu,

— samazinātu invaliditātes ietekmi uz darba un sevis apkopšanas spējām,

— nodrošinātu invalīdam viņa vēlmēm un spējām atbilstošu vietu sabiedrībā, it īpaši nodarbošanos.

(Otrā daļa izslēgta ar 03.10.1996. likumu.)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 03.10.1996. likumu, kas stājas spēkā 06.11.1996.)

12. pants. Medicīniskā palīdzība

Invalīdiem sniedzamās medicīniskās palīdzības mērķis ir novērst invaliditāti un tās progresēšanu vai samazināt invaliditātes sekas. Tā ietver:

1) ambulatoru ārstēšanu mājās vai stacionārā vai citu medicīnas līdzekļu un metožu pielietošanu, arī ārstēšanu sanatorijās;

2) nodrošinājumu ar protēzēm, dzirdes aparātiem un citiem palīglīdzekļiem, arī pārvietošanās līdzekļiem — invalīdu ratiņiem.

Medicīniskās palīdzības sniegšanu, izņemot šā panta 2. punktā minētos pasākumus, nodrošina valsts un pašvaldību ārstniecības iestādes un prakses ārsti.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 03.10.1996. likumu, kas stājas spēkā 06.11.1996.)

13. pants. Palīdzība nodarbinātības jautājumos

Palīdzība invalīdiem nodarbinātības jautājumos ietver iespēju:

1) atrast piemērotu darbu vai nodarbošanos;

2) papildināt zināšanas iepriekš apgūtajā profesijā;

3) apgūt piemērotu profesiju.

Šīs palīdzības sniegšanu nodrošina Nodarbinātības valsts aģentūra, izglītības iestādes un citas sociālo pakalpojumu sniedzējas institūcijas.

(Trešā daļa izslēgta ar 12.12.2002. likumu.)

Ar šajā pantā minētās palīdzības sniegšanu saistītos izdevumus sedz no valsts budžeta līdzekļiem.

(03.10.1996. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.12.2002. un 31.03.2004. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2004.)

16. pants. Lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtība

Personai ir tiesības:

1) mēneša laikā pēc ekspertīzes lēmuma saņemšanas apstrīdēt ārstu komisijas lēmumu, iesniedzot Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijai rakstveida iesniegumu;

2) divu nedēļu laikā pēc atkārtotās ekspertīzes pieprasīt Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas lēmuma izskatīšanu paplašinātā ārstu komisijas sastāvā;

3) mēneša laikā pēc galīgā lēmuma saņemšanas pārsūdzēt Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas lēmumu tiesā.

(12.12.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.01.2003.)

Rīgā 1992. gada 29. septembrī