1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) publiska persona — Latvijas Republika kā sākotnējā publisko tiesību juridiskā persona un atvasinātas publiskas personas. Tās darbojas saskaņā ar publisko tiesību principiem;

2) atvasināta publiska persona — pašvaldība vai cita ar likumu vai uz likuma pamata izveidota publiska persona. Tai ar likumu piešķirta sava autonoma kompetence, kas ietver arī sava budžeta veidošanu un apstiprināšanu. Tai var būt sava manta;

3) iestāde — institūcija, kura darbojas publiskas personas vārdā un kurai ar normatīvo aktu noteikta kompetence valsts pārvaldē, piešķirti finansu līdzekļi tās darbības īstenošanai un ir savs personāls;

4) publiskas personas orgāns — iestāde vai amatpersona, kuras kompetence un tiesības tieši paust publiskas personas tiesisko gribu ir noteiktas attiecīgās publiskās personas juridiskajā pamataktā vai darbību reglamentējošajā likumā;

5) tiešā pārvalde — Latvijas Republikas kā sākotnējās publiskās personas iestādes un amatpersonas;

6) pastarpinātā pārvalde — atvasinātu publisku personu iestādes un amatpersonas;

7) pārvaldes lēmums — individuāls tiesību akts, kas vērsts uz tiesisku seku nodibināšanu, grozīšanu, konstatēšanu vai izbeigšanu valsts pārvaldes jomā. Pārvaldes lēmums regulē konkrētas publiski tiesiskas attiecības ar citu iestādi vai amatpersonu (rīkojums u.c.) vai privātpersonu (it īpaši — administratīvais akts). Iekšējs lēmums, kas dienesta vai darba attiecību ietvaros vērsts uz pārvaldes lēmuma sagatavošanu, procesuālo virzību vai citādu iestādes iekšējo darbību, nav pārvaldes lēmums;

8) amatpersona — fiziskā persona, kura vispārīgi vai konkrētajā gadījumā ir pilnvarota pieņemt vai sagatavot pārvaldes lēmumu;

9) politiska amatpersona — amatpersona, kuru ievēlē vai ieceļ, pamatojoties uz politiskiem kritērijiem;

10) pārvaldes amatpersona — amatpersona, kura ir civildienesta ierēdnis vai iestādes darbinieks un kuru ieceļ amatā vai pieņem darbā, pamatojoties uz profesionāliem kritērijiem;

11) privātpersona — fiziskā persona, privāto tiesību juridiskā persona vai šādu personu apvienība.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.06.2008. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2008.)

2.pants. Likuma mērķis

Šā likuma mērķis ir nodrošināt demokrātisku, tiesisku, efektīvu, atklātu un sabiedrībai pieejamu valsts pārvaldi.

3.pants. Likuma darbības joma

(1) Šis likums nosaka Ministru kabinetam padotās valsts pārvaldes institucionālo sistēmu un valsts pārvaldes darbības pamatnoteikumus.

(2) Šā likuma noteikumi attiecas arī uz privātpersonu, kura pilda likumā noteiktajā kārtībā tai deleģētos vai ar pilnvarojumu nodotos valsts pārvaldes uzdevumus.

(3) Valsts pārvaldes principi un citi šā likuma noteikumi attiecināmi arī uz iestādēm, kuras nav padotas Ministru kabinetam, ciktāl citu likumu speciālajās tiesību normās nav noteikts citādi.

4.pants. Publiskas personas darbība

(1) Latvijas Republika kā sākotnējā publiskā persona valsts pārvaldes jomā darbojas ar tiešās un pastarpinātās pārvaldes iestāžu starpniecību.

(2) Atvasināta publiska persona valsts pārvaldes jomā darbojas ar pastarpinātās pārvaldes iestāžu starpniecību.

5.pants. Publiskas personas atbildība par savām iestādēm

(1) Tiešās pārvaldes iestādes pārstāv Latvijas Republiku. Latvijas Republika ir atbildīga par tiešās pārvaldes iestāžu darbību.

(2) Pastarpinātās pārvaldes iestādes, darbojoties jomā, kas ar likumu nodota attiecīgās atvasinātās publiskās personas autonomā kompetencē, pārstāv šo publisko personu. Atvasinātā publiskā persona ir atbildīga par pastarpinātās pārvaldes iestāžu darbību.

(3) Pastarpinātās pārvaldes iestāde var pildīt atsevišķus valsts pārvaldes uzdevumus, kuri ir Latvijas Republikas kompetencē, bet kuru izpilde nodota attiecīgajai atvasinātajai publiskajai personai vai iestādei pašai. Šādā gadījumā iestāde pārstāv Latvijas Republiku. Latvijas Republika ir atbildīga par šīs iestādes darbību tai nodoto uzdevumu ietvaros, ciktāl attiecīgā pastarpinātās pārvaldes iestāde atrodas tiešās pārvaldes iestādes padotībā.

(4) Ja pastāv pamatotas šaubas par iestādes pierēķināmību konkrētai publiskai personai, proti, — par to, kuru publisko personu attiecīgajā gadījumā iestāde pārstāv, uzskatāms, ka tā pārstāv Latvijas Republiku, un Latvijas Republika ir atbildīga par tās darbību.

6.pants. Valsts pārvaldes vienotība

Valsts pārvalde ir organizēta vienotā hierarhiskā sistēmā. Neviena iestāde vai pārvaldes amatpersona nevar atrasties ārpus šīs sistēmas.

7.pants. Valsts pārvaldes padotība

(1) Ministru kabinets īsteno padotību pār valsts pārvaldes organizāciju (institucionālā padotība) un pār valsts pārvaldes funkciju pildīšanu (funkcionālā padotība).

(2) Ministru kabinets padotību īsteno ar atsevišķa Ministru kabineta locekļa starpniecību. Ministru kabineta loceklis padotību īsteno tieši vai ar tiešās pārvaldes iestādes, tās struktūrvienības vai amatpersonas starpniecību.

(3) Padotību īsteno pakļautības vai pārraudzības formā.

(4) Pakļautība nozīmē augstākas iestādes vai amatpersonas tiesības dot rīkojumu zemākai iestādei vai amatpersonai, kā arī atcelt zemākas iestādes vai amatpersonas lēmumu.

(5) Pārraudzība nozīmē augstākas iestādes vai amatpersonas tiesības pārbaudīt zemākas iestādes vai amatpersonas lēmuma tiesiskumu un atcelt prettiesisku lēmumu, kā arī prettiesiskas bezdarbības gadījumā dot rīkojumu pieņemt lēmumu.

(6) Nosakot iestādes institucionālās padotības formu un saturu vienas publiskas personas ietvaros, ņem vērā iestādei nodoto valsts pārvaldes funkciju vai uzdevumu raksturu, to pildīšanas efektivitāti, tiesiskuma un demokrātiskās kontroles nodrošināšanas apsvērumus.

(7) Iestādes funkcionālās padotības formu un saturu nosaka normatīvie akti, saskaņā ar kuriem tā veic attiecīgās valsts pārvaldes funkcijas vai uzdevumus.

8.pants. Atvasinātu publisku personu padotība

(1) Atvasinātu publisku personu institucionālās padotības formu un saturu nosaka likums, ar kuru vai uz kura pamata attiecīgā atvasinātā publiskā persona izveidota. Ja likumā nav noteikts citādi, attiecīgā atvasinātā publiskā persona atrodas Ministru kabineta pārraudzībā.

(2) Atvasinātu publisku personu funkcionālās padotības formu un saturu nosaka normatīvie akti, saskaņā ar kuriem attiecīgās valsts pārvaldes funkcijas vai uzdevumi tiek veikti.

(3) Ja atsevišķa tiešās pārvaldes uzdevuma pildīšanu nodod atvasinātai publiskai personai vai konkrētai tās iestādei (5.panta trešā daļa), attiecīgā institūcija nosaka šā uzdevuma izpildes funkcionālās padotības formu un saturu. Ja tā nav noteikusi citādi, tad, pildot šo uzdevumu, atvasinātā publiskā persona vai konkrētā iestāde atrodas attiecīgās institūcijas pakļautībā.

(4) Pašvaldība, pildot valsts pārvaldes funkcijas, kas saskaņā ar likumu nodotas tās autonomā kompetencē, atrodas Ministru kabineta pārraudzībā likumā "Par pašvaldībām" noteiktajā kārtībā un apjomā.

9.pants. Valsts pārvaldes funkcijas

Valsts pārvalde Ministru kabineta vadībā pilda izpildvaras administratīvās funkcijas (valsts pārvaldes funkcijas), kas sastāv no atsevišķiem pārvaldes uzdevumiem un atbildības par to izpildi.

10.pants. Valsts pārvaldes principi

(1) Valsts pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām. Tā darbojas normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros. Valsts pārvalde savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim.

(2) Valsts pārvalde savā darbībā ievēro cilvēktiesības.

(3) Valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs. Pie sabiedrības interesēm pieder arī samērīga privātpersonas tiesību un tiesisko interešu ievērošana.

(4) Valsts pārvaldei, atsevišķai iestādei vai amatpersonai, īstenojot valsts pārvaldes funkcijas, nav savu interešu.

(5) Valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu. Tas ietver atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses.

(6) Valsts pārvalde savā darbībā pastāvīgi pārbauda un uzlabo sabiedrībai sniegto pakalpojumu kvalitāti. Tās pienākums ir vienkāršot un uzlabot procedūras privātpersonas labā.

(7) Valsts pārvaldes pienākums ir informēt sabiedrību par savu darbību. Tas attiecas it īpaši uz to sabiedrības daļu un tām privātpersonām, kuru tiesības vai tiesiskās intereses īstenotā vai plānotā darbība skar vai var skart.

(8) Valsts pārvaldi organizē pēc iespējas ērti un pieejami privātpersonai.

(9) Valsts pārvaldi organizē, ievērojot subsidiaritātes principu.

(10) Valsts pārvaldi organizē pēc iespējas efektīvi. Valsts pārvaldes institucionālo sistēmu pastāvīgi pārbauda un, ja nepieciešams, pilnveido.

(11) Valsts pārvalde savā darbībā ievēro arī šajā pantā neminētus tiesību principus, kuri atklāti, atvasināti un attīstīti iestāžu vai tiesu praksē, kā arī tiesību zinātnē.

11.pants. Valsts pārvaldes principu piemērošana

(1) Valsts pārvaldes principus piemēro:

1) interpretējot šo likumu un citus normatīvos aktus;

2) pārbaudot (arī tiesā) iestāžu un amatpersonu rīcības tiesiskumu un lietderību;

3) pārbaudot un novērtējot iestāžu un pārvaldes amatpersonu darba kvalitāti.

(2) Ja šā likuma 10.panta piektajā, septītajā un astotajā daļā minētie tiesību principi netiek ievēroti, privātpersona, kuras tiesības un tiesiskās intereses ir skartas, ir tiesīga prasīt to ievērošanu administratīvā procesa kārtībā.

12.pants. Publisko tiesību līgums

(1) Lai nodrošinātu valsts pārvaldes funkciju efektīvu izpildi, piekritīgā iestāde likumā noteiktajā kārtībā slēdz šādus publisko tiesību līgumus valsts pārvaldes jomā:

1) sadarbības līgumu (61.pants);

2) administratīvo līgumu (X nodaļa);

3) deleģēšanas līgumu (V nodaļa);

4) līdzdarbības līgumu (VI nodaļa).

(2) Publisko tiesību līgumu slēdz rakstveidā, ievērojot Civillikuma noteikumus un normatīvajos aktos noteiktos ierobežojumus.

(3) Likumā var noteikt citus publisko tiesību līgumu veidus un nosacījumus, kas nav minēti šajā pantā.

13.pants. Tiešās pārvaldes institucionālās sistēmas izveidošana

Tiešās pārvaldes institucionālo sistēmu veido un tās darba organizāciju nosaka Ministru kabinets.

14.pants. Tiešās pārvaldes iestāžu uzskaite

(1) Lai nodrošinātu tiešās pārvaldes institucionālās sistēmas pārskatāmību un efektivitāti, izveido datu bāzi par tiešās pārvaldes iestādēm.

(2) Datu bāzi par tiešās pārvaldes iestādēm veido, pārzina un kārto Ministru kabineta noteikta tiešās pārvaldes iestāde.

(3) Datu bāzē iekļaujama šāda publiski pieejama informācija:

1) iestādes nosaukums, padotība, kompetence;

2) iestādes atrašanās vieta, telefons un citi saziņas līdzekļi, apmeklētāju pieņemšanas laiks;

3) iestādes struktūra;

4) iestādes nolikums un reglaments;

5) amatpersonu saraksts;

6) iestādei saistošie un tās izdotie iekšējie normatīvie akti;

7) iestādes darbību konkrētā jomā tieši regulējošo ārējo normatīvo aktu saraksts;

8) publiskie pārskati.

(4) Ministru kabinets vai attiecīgais Ministru kabineta loceklis var papildus noteikt šā panta trešajā daļā neminētu publiski pieejamu informāciju, kas iekļaujama datu bāzē.

(5) Internetā publicētajai datu bāzei ir publiska ticamība.

15.pants. Tiešās pārvaldes iestādes izveidošana, reorganizācija un likvidācija

(1) Ministru kabinets izveido, reorganizē un likvidē tiešās pārvaldes iestādi, pamatojoties uz likumu vai pēc savas iniciatīvas, ievērojot valsts pārvaldes principus.

(2) Ministru kabinets, izveidojot tiešās pārvaldes iestādi, nosaka Ministru kabineta locekli, kura padotībā attiecīgā tiešās pārvaldes iestāde atrodas.

(3) Tiešās pārvaldes iestādi reorganizē:

1) pievienojot to citai tiešās pārvaldes iestādei, — rezultātā pievienojamā iestāde beidz pastāvēt;

2) apvienojot to ar citu tiešās pārvaldes iestādi vai vairākām citām tiešās pārvaldes iestādēm, — rezultātā apvienojamās iestādes beidz pastāvēt un uz to bāzes izveido jaunu tiešās pārvaldes iestādi;

3) nododot vienu tās struktūrvienību vai vairākas struktūrvienības citai tiešās pārvaldes iestādei vai vairākām citām tiešās pārvaldes iestādēm, — rezultātā sadalāmā iestāde turpina pastāvēt;

4) sadalot visas tās struktūrvienības starp citām tiešās pārvaldes iestādēm, — rezultātā sadalāmā iestāde beidz pastāvēt.

16.pants. Tiešās pārvaldes iestādes nolikums

(1) Tiešās pārvaldes iestādes darbību reglamentē Ministru kabineta apstiprināts nolikums.

(2) Nolikumā norāda:

1) iestādes nosaukumu;

2) Ministru kabineta locekli, kura padotībā iestāde atrodas;

3) iestādes funkcijas, uzdevumus un kompetenci;

4) kārtību, kādā sniedzami pārskati par iestādes funkciju pildīšanu un līdzekļu izmantošanu;

5) iestādes darbības tiesiskuma nodrošināšanas mehānismu;

6) iestādi vai pārvaldes amatpersonu, kurai privātpersona var apstrīdēt administratīvo aktu vai faktisko rīcību;

7) citus jautājumus, kurus Ministru kabinets uzskata par svarīgiem.

17.pants. Tiešās pārvaldes iestādes vadītājs

(1) Tiešās pārvaldes iestādes vadītājs organizē iestādes funkcijas pildīšanu un atbild par to, vada iestādes administratīvo darbu, nodrošinot tā nepārtrauktību, lietderību un tiesiskumu.

(2) Ja normatīvajā aktā nav noteikts citādi, iestādes vadītājs:

1) pārvalda iestādes finansu, personāla un citus resursus;

2) apstiprina iestādes amatu sarakstu;

3) nosaka iestādes pārvaldes amatpersonu un darbinieku pienākumus;

4) ieceļ amatā un atbrīvo no tā amatpersonas, pieņem darbā un atlaiž no tā darbiniekus;

5) nodrošina iestādes gadskārtējā darbības plāna un budžeta pieprasījuma izstrādi;

6) izveido iestādes iekšējās kontroles sistēmu;

7) nosaka pārvaldes lēmumu priekšpārbaudes un pēcpārbaudes kārtību.

(3) Tiešās pārvaldes iestādes vadītājs veic attiecīgā Ministru kabineta locekļa dotos uzdevumus, iestādes nolikumā noteiktos pienākumus, kā arī citas normatīvajos aktos noteiktās funkcijas un atbild par to izpildi.

18.pants. Ministrija

(1) Ministrija ir attiecīgās valsts pārvaldes nozares vadošā (augstākā) iestāde. Ministrija organizē un koordinē likumu un citu normatīvo aktu īstenošanu, tā piedalās nozares politikas izstrādāšanā.

(2) Ministrija ir tieši pakļauta ministram.

19.pants. Ministra kompetence ministrijā

(1) Ministrs vada ministrijas darbu.

(2) Ministrs:

1) bez īpaša pilnvarojuma pārstāv ministriju;

2) dod rīkojumus valsts sekretāram;

3) dod rīkojumus ministrijas pārvaldes amatpersonām un darbiniekiem, kuri par to informē augstāku amatpersonu;

4) var atcelt parlamentārā sekretāra, valsts sekretāra un citu ministrijas pārvaldes amatpersonu izdotos iekšējos normatīvos aktus, lēmumus un rīkojumus, izņemot administratīvos aktus;

5) var pats īstenot ministrijas administratīvā vadītāja kompetenci.

(3) Ministrs pilda arī citas normatīvajos aktos noteiktās funkcijas, kas nav minētas šā panta otrajā daļā.

(4) Ja ministrs kā iestādes administratīvais vadītājs pilnīgi vai daļēji pārņem savā kompetencē amatpersonas kompetencē esošu lietu, kā arī šā panta otrās daļas 5.punktā minētajā gadījumā uz viņu attiecināmi šā likuma 37., 38. un 39.panta noteikumi par pilnvaru pārņemšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.06.2008. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2008.)

20.pants. Ministru kabineta locekļa kompetence tiešās pārvaldes iestādēs

(1) Ministru kabineta locekļa kompetenci valsts pārvaldes nozarē nosaka Ministru kabinets.

(2) Ministru prezidentam, Ministru prezidenta biedram vai citam Ministru kabineta loceklim viņam tieši padotajā valsts pārvaldes iestādē ir tāda pati kompetence kā ministram ministrijā (19.pants), ja normatīvajos aktos nav noteikts citādi.

21.pants. Valsts ministra kompetence tiešās pārvaldes iestādēs

(Izslēgts ar 12.06.2008. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2008.)

22.pants. Parlamentārā sekretāra kompetence tiešās pārvaldes iestādēs

(1) Parlamentārais sekretārs nodrošina saikni starp Ministru kabineta locekli un Saeimu.

(2) Parlamentārais sekretārs Ministru kabineta locekļa uzdevumā pārstāv Ministru kabineta locekli.

(3) Savu pienākumu izpildīšanai un likumā noteikto funkciju veikšanai Ministru kabineta locekļa noteiktās kompetences ietvaros parlamentārais sekretārs:

1) dod rīkojumus valsts sekretāram vai citām valsts pārvaldes amatpersonām (darbiniekiem), kuras par to informē augstāku amatpersonu;

2) var dot rīkojumu Ministru kabineta locekļa pakļautībā esošās iestādes vadītājam un — atsevišķos gadījumos — citām pārvaldes amatpersonām (darbiniekiem), kuras par to informē augstāku amatpersonu;

3) pilda citus normatīvajos aktos noteiktos pienākumus.

23.pants. Valsts sekretārs

(1) Valsts sekretārs ir ministrijas administratīvais vadītājs.

(2) Valsts sekretārs ir pakļauts ministram.

(3) Valsts sekretārs organizē iepriekšējā ministra valsts sekretāram nodotās lietvedības un dokumentu nodošanu jaunajam ministram.

(4) Ja tiešās pārvaldes iestāde, kas nav ministrija, atrodas kāda Ministru kabineta locekļa tiešā pakļautībā, Ministru kabinets var noteikt, ka attiecīgās iestādes vadītājs ir amatpersona ar valsts sekretāra tiesībām.

24.pants. Ministru kabineta locekļa konsultatīvās amatpersonas, darbinieki un birojs

(1) Savas darbības nodrošināšanai Ministru kabineta loceklis uz savu pilnvaru laiku var pieņemt darbā konsultatīvās amatpersonas un darbiniekus un izveidot biroju. Konsultatīvo amatpersonu kompetenci tiešās pārvaldes iestādē, it īpaši tiesības dot rīkojumus pārvaldes amatpersonām, nosaka Ministru kabineta loceklis.

(2) Ministra birojs ir ministrijas struktūrvienība. Ministru prezidenta un Ministru prezidenta biedra birojs ir Valsts kancelejas struktūrvienība. Īpašu uzdevumu ministra birojs ir ministrijas vai citas tiešās pārvaldes iestādes struktūrvienība.

25.pants. Konsultatīvo amatpersonu un darbinieku statuss

(1) Darba līgumu ar konsultatīvo amatpersonu vai darbinieku Ministru kabineta loceklis slēdz uz savu pilnvaru laiku.

(2) Pēc darba līguma izbeigšanās konsultatīvajai amatpersonai vai darbiniekam ir tiesības saņemt pabalstu vienas mēnešalgas apmērā. Tas neattiecas uz gadījumiem, kad ierēdnis izmanto šā panta ceturtajā daļā paredzētās tiesības.

(3) Ministru kabineta loceklis var uzteikt līgumu ar konsultatīvo amatpersonu vai darbinieku jebkurā laikā, nenorādot uzteikuma iemeslus.

(4) Ja Ministru kabineta loceklis par konsultatīvo amatpersonu izvēlas ierēdni, šim ierēdnim ir tiesības, beidzoties amata pienākumiem, atgriezties iepriekšējā vai līdzvērtīgā ierēdņa amatā.

(5) Ministru kabineta loceklim var būt ārštata konsultatīvie darbinieki, kuru statusu un kompetenci paredz Ministru kabineta noteikumi. Viņi nav amatpersonas šā likuma un likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" izpratnē, ja nesaņem atalgojumu vai citu mantisku labumu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 26.03.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.05.2009.)

26.pants. Valsts kanceleja

(1) Valsts kanceleja atrodas Ministru prezidenta tiešā pakļautībā.

(2) Valsts kancelejai var būt padotas citas tiešās pārvaldes iestādes.

(3) Valsts kancelejas administratīvais vadītājs ir Valsts kancelejas direktors.

(4) Valsts kancelejas direktors, lai nodrošinātu Valsts kancelejas funkciju izpildi, var dot rīkojumu valsts sekretāram, kurš par to informē attiecīgo ministru. Ja Valsts kancelejas direktora rīkojums ir pretrunā ar ministra rīkojumu, spēkā ir ministra rīkojums.

(5) Valsts kanceleja:

1) organizatoriski nodrošina Ministru kabineta darbu, it sevišķi — organizējot Ministru kabineta sēdes, nodrošina Ministru kabineta dokumentu sagatavošanu atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai procesuālajai kārtībai, pārvalda Ministru kabineta lietvedību;

2) Ministru kabineta politisko vadlīniju ietvaros un uzdevumā piedalās valdības politikas plānošanā;

3) Ministru prezidenta uzdevumā koordinē un pārrauga Ministru kabineta un Ministru prezidenta lēmumu izpildi;

4) informē sabiedrību par Ministru kabineta darbu;

5) pārvalda Ministru kabineta budžeta līdzekļus;

6) pilda citas normatīvajos aktos noteiktās funkcijas un Ministru kabineta un Ministru prezidenta dotos uzdevumus.

27.pants. Pastarpinātās pārvaldes institucionālās sistēmas izveidošana

Pastarpinātās pārvaldes institucionālo sistēmu un tās darba organizāciju saskaņā ar likumu un Ministru kabineta noteikumiem nosaka attiecīgā atvasinātā publiskā persona, ievērojot valsts pārvaldes principus.

28.pants. Pastarpinātās pārvaldes iestādes nolikums

Atvasinātas publiskas personas orgāns, izveidojot pastarpinātās pārvaldes iestādi, izdod iestādes nolikumu. Uz pastarpinātās pārvaldes iestādes nolikumu attiecas šā likuma 16.panta otrās daļas noteikumi.